Pārmaiņas būs?!
Tas, ka mums vēl šķiet, ka pasaulē nekas traks nav noticis, ka varam tāpat turpināt rullēt uz priekšu, domājot par patērēšanu un nemitīgu izaugsmi, ir sistēmas risinājums pašsaglabāšanai. Tāda sajūta (caur valstu pārvaldību (uzņēmēju lobiju) un medijiem (kas ir ietekmēti caur pārvaldību) mums tiek uzspiesta tāpēc, ka reāli šī pamošanās notiek arvien straujāk un pamodušies cilvēki brīnās, kā mēs nesaprotam, ka pie esošā patērēšanas apjoma zeme aizies bojā kopā ar mums pašiem. Mums jāsaprot, ka mēs varam runāt to ko mēs jūtam. Ka mums nav jāslēpjas no tā, kas mēs esam, ko jūtam un domājam. Ja mēs atteiksimies būt kādā jau savu laiku nokalpojušā sistēmā, tad viņa pārstās darboties. Tā ir mūsu atmiņa (tāpēc jau izglītībā to trennē visvairāk), kas saka, ka tam tā ir jābūt. Ja mēs savā izglītības ceļā būtu varējuši saglabāt vairāk radošuma, tad mēs neieciklētos uz to kā tas ir ticis risināts vēsturiski, bet vienmēr meklētu jaunus risinājumus katrai unikālai situācijai. Vai mums šķiet, ka izglītībai, medicīnai, zemkopībai, tirdzniecībai ir jābūt tieši tādai? Ja mēs sadosimies rokās (arī virtuālajās), tad notiks brīnums un savu laiku nokalpojušās sistēmas pārstās eksistēt un dzims jaunas. Atcerieties Baltijas ceļu? Tā tas arī notika. Tas, ka Latvija atguva neatkarību ir brīnums 90. gados (ne tagad, tagad tas liekas pašsaprotami). Mēs sadevāmies rokās un notika brīnums. Mēs bijām pārsteiguši un apspēlējuši Padomju Savienību.
Šādā veidā mēs varam sadoties rokās, lai beigtu pastāvēt izglītības sistēma, kas sabojā mūsu bērnus - aizved tik tālu no sevis, ka būdams pieaudzis viņš vairs nezin, kas viņš ir un ko viņš grib darīt, sistēmu, kas atslēdz mūsu radošumu, veicinot apātismu, noslēgšanos, vienaldzību, depresiju. Pateiksim, ka mūsu naudu, ko valsts iekasē par izglītību, mēs gribam izmantot savādāk - par labu katram bērnam. Lai saglabātu viņā radošumu, lai izglītība būvētos ap viņa interesēm. Bērns būs tik ļoti motivēts apgūt to, kur ir viņa intereses (iedzimta bērna kvalitāte), ka iegūs maģistra grādu noteiktā darbības laukā vien 5 gados. Tas būs mūsu bērns, mūsu ģēnijs (https://ideapod.com/born-creative-geniuses-education-system-dumbs-us-according-nasa-scientists/). Izglītības sistēma šo mūsu iedzimto ģenialitāti sabojā ļoti ātri. Vai esam ar to mierā? (Šeit netiek runāts par bērna izlaišanu, izdabāšanu viņam. Bērnam psiholoģiski ir vajadzīga drošība, skaidrība. Tātad ir savi pienākumi un tiesības. Arī disciplīna, bez tās nekādīgi kalnā augstajā neuzjāt).
Mēs varam sadoties rokās un pateikt, ka mūsu medicīnas sistēma var iet mājās. Iedomājieties, mēs maksājam ar savu naudu (saviem nodokļiem) par pakalpojumu, kur bosi ir pakalpojuma sniedzēji, kur nevienu neinteresē vai esam apmierināti ar šo pakalpojumu. Mums ir jāgaida rindā uz operācijam, kad iespējams tā mums vairs nebūs vajadzīgas. Mums ir jāsamierinās ar sistēmas nelaipnajiem, neieinteresētajiem, korumpētajiem darbiniekiem. Mēs netiekam ielikti centrā šī pakalpojuma saņemšanā. Centrā ir Eiropa, tad Latvija, tālāk Veselības ministrija ar savām slimnīcām, vadītājiem, tālāk ārstiem un māsiņām. Un tikai tad mēs, kā pēdējie. Un mēs par šādu pakalpojumu ar mūsu naudu maksājam? Labrīt, mostamies!
Šādā veidā mēs varam iebilst pret jebkuru sistēmu - zemkopības, kultūras, ārlietu, finanšu, ekonomikas, labklājības, vides un reģionālo, satiksmes, tieslietu, iekšlietu, aizsardzības. Mums tikai jāsadodas rokās (virtuālajās) un jānotic, ka esam pietiekami daudz, lai mainītos tas, kas mūs vairs neapmierina. Pārmaiņām vajag tikai 20% (Pareto likums), tā ir kritiskā masa, lai kļūtu par dominējošo ideoloģiju nākotnē. Šobrīd tehnoloģijas ir efektīgākais rīks pārmaiņām. Sociālos tīklos ir jābūt aktīvākiem un jāraksta / jādalās ar to, kas atskan mūsu sirdīs un mēs mainīsim sabiedrības viedokli (ja būs sasniegti šie 20%). Politiķi ir aktieri, kas pilda formālu lomu. Viņi skatās sabiedrības noskaņojumā un balso tā, kā atļauj sabiedrība. Ja tas tā ir, tad domāju, ka mums 21. gadsimtā viņus vairs nevajag, jo varam sadoties rokās virtuāli un vienoties par lietu kārtību un virzību. Ideju apkalpošanai, ieviešanai, monitoringam un menedžmentam nevajadzēs daudz naudas. Tas noteikti būs 100 reizes lētāk, nekā tas ir šobrīd. Iedomājieties, cik mums būs daudz naudas savu ideju realizēšanai! Nezināsim kur likt. Nebūs ministri, deputāti, ministrijas, ierēdņi, apkalpotāji, eksperti (ministrijā tādi nav, jāalgo vēl no malas), tūkstošiem formālu kalpotāju. Būs maza menedžmenta grupa (labākie), kas par mazu, bet taisnīgu atlīdzību novadīs visu izcili. Un Latvijai tas būs nevis Tīģera lēciens, kas sarakstīts visādās formālās stratēģijās, bet Kosmiskais lēciens, ko neviens pasaulē līdz šim nav piedzīvojis.
Vai mēs tam ticam? Sākam sadoties rokās!