ManaTaka - NĀVES stāsti

Kaps, kas izrakts paša rokām

Fri, 14 Jan 2022 08:56:00 +0000

Šis stāsts būs par nāvi, mūsu saskarsmi ar to caur mūsu bailēm. Lielā mērā nāve ir bubulis, tabu, par ko sabiedrībā netiek runāts. Netiek runāts arī par to, kas ir pēc nāves vai piedzimšanas. Melnais caurums. Tāpēc nāve, ķermeņa nāve ir lielākās bailes, kas ir piemītošas cilvēkam. Tāpēc ar to tiek manipulēts visas šīs plānotās pandēmijas laikā. Cilvēki pat nepamana, kā baiļu nomākti, paši vien sev rok kapu, klausīdami un atbalstīdami visus nāves rīkojumus. Iepriekšējos pasaules karos tiešā veidā tā izrīkojās ar daudziem kara gūstekņiem, kuriem pašiem priekš sevis bija jāizrok kaps un tad nošautam tajā jāsaļimst. Esošais karš ir filigrānāks. Lielākā daļa pat nenojauš par tā eksistenci, turpina akli klausīt nāves propogandētājiem un ir gatavi gulties zem šī nāves ekspreša.

Lai es spētu stāvēt pāri šai cilvēces zombēšanai, iebaidīšanai, genocīdam, man ir jāspēj ieskatīties nāvei acīs, tikai tā es varu būt brīvs no visa, kas uz nāvi aicina. Man ir jābūt drosmīgam, gatavam mirt, ja tādi laiki pienāks, bet šajā apziņā es varēšu būt tikai tad, ja apzināšos savu nemirstību. Es neesmu ķermenis un prāts, esmu maldīgi noticējis šīm baumām par sevi.

Nāves ēnā

Sun, 29 Nov 2020 15:05:00 +0000

Gaisā ir jūtama nāve. Tā ir sajūtama ar vairākām maņām. Nāves plīvurs ir pārklāts pār zemi, lai ieaijātu vai pamodinātu cilvēku. Nāves eņģelis ir universa transformators, kas maina visu, dzīvu padara mirušu un mirušu atdzīvina. Viens no nāves eņģeļa pavadoņiem šajā atnākšanā ir vīruss. Vīruss, kā programma, kas tiek instalēta gan guļošajiem, gan pamodušajiem, tik katram šī iedarība ir savādāka. Ne tik daudz cilvēki mirst no slimības, kā aiziet bailēs par viņu, bailēs, ka viss tiks zaudēts. Visas valdības, viņu nozombētie iedzīvotāji mēģina pasargāties no slimības, ir gatavi ietīties kaut vai politelēna plēvē ar iespējamību nosmakt, ka tik šis “mošķis” paietu garām. Bet šī vīrusa izplatība un iedarbība nav izprotama no mirstīgā skatu punkta.

Šobrīd tiekam ieslodzīti izolācijā un tas nav sods, bet iespēja. Šis nav pārpratums vai kļūda, kāda ministra vai valdības sazvērestība. Karantīna ir vajadzīga, lai mēs beidzot būtu 1 pret 1 ar sevi. Lai mums būtu iespēja iziet no saviem skrējieniem un sajust, pamanīt savu garīgo sākotni sevī. Bez viņas vairs nav iespējama dzīve uz zemes. Tikai vienatnē mēs varam pārdzimt, transformēties, pamosties un izglābties no nāves, kas jebkurā gadījumā kāro pēc mūsu ķermeņa. Izolācija ir elle dzīvai būtnei, bet cita ceļa vairs nav atlicis, tikai šajā šķīstīšanā mēs varam tikt pārradīti un pārdzimt no jauna, ar pamatu, kas vairs nav sadrupināms - mūsu dvēseli un garu.

Kopumā cilvēce šobrīd tiek tiesāta par savu neizmērojamo apetīti un patērēšanu, izmantošanas baciļa klātbūtni organismā, kas ir pretrunā dabai un kosmosa likumiem. Šobrīd katrs ir izvēles priekšā - vai nu to ieraugam un sākam visu būvēt no jauna vai ļaujamies nāves dejai. Šobrīd visi atrodamies uz ledus gabala, kas kūst un tiek iepūsts dziļāk jūrā. Tava izglābšanās nebūs iespējama caur kādu pieķeršanos, vai tā būtu glābšanas laiva vai kāda cita projekcija. Ar viltu arī nevarēsi izkārtot sev siltu vietiņu. Arī naudai vairs nav vērtības. Visu izšķirs tava apziņa vai ļausies instinktiem vai saprātam.

Nāve industrijās

Tue, 06 Oct 2020 14:01:00 +0000

Industriālā pasaule ir aprijusi mūsu skaistās pļavas un mežus, iznīcinājusi zvērus un putnus, tā ir gatava to darīt līdz izmantots būs pēdējais smilšu grauds un spalva. Vai apzināmies, ka bez tā visa nav nekā? Arī mēs katrs par sevi.

Man ir pilnīga pārliecība, ka industriālās pasaules laiks ir pagājis. Industralizācija ir dabas sadalīšana interešu sfērās, robežu novilkšana starp dabu un konkrētām biznesa interesēm, kurām nav svarīga citu jomu, cilvēku un dabas labsajūta. Tikai bizness un peļņa. Šādā nodalījumā un egoismā vairs nav iespējama dzīvošana, pat izdzīvošana ir uz jautājuma.

Mums ir jānojauc robežas starp sevi un dabu, starp sevi un pārējiem cilvēkiem, starp vienu valsti un pārējām, starp vienu nozari un citām. Mums ir jāapvienojas, lai atkal sāktu dzīvot, lai mēs spētu būt harmonijā ar dabu. Daba nepaliks parādā, tā mūs kārtīgi pabaros, samīļos un dziedinās.

BEZGALĪBA

Mon, 24 Aug 2020 08:50:00 +0000

Viss, ko spējam ieraudzīt, saklausīt, sataustīt, sagaršot un sataustīt ir laicīgs. Tā ir matērija, kas ir izpaudusies laikā. Viss, kas ir iekļuvis laikā, ir laicīgs, iet bojā. Mēs to pieredzam ikdienā, kad no dzīves skatuves pazūd objekti, lietas, daba, cilvēki. Lielākās cilvēka bailes ir nomirt, tās ir paralizējušas viņa spējas dzīvot. Vai ir, kas tāds, kas ir mūžīgs?

Jā, tas esi tu, kas vēro notiekošo, apziņa, kas ir klātesoša it visā. Tu pieredzēsi sava ķermeņa nāvi, uzkrāto bagātību sairšanu pasaulē, ko tev, nomirstot ķermenim, jāatstāj, vienlaicīgi pieredzot vilšanos par to, ka veltīji tik daudz laika laicīgām lietām, bet no otras puses bezgalīgs prieks par to, ka esi mūžīgs. Šis brīdis būs kārtējās krustceles, kurās varēsi pieņemt lēmumu par to vai vēlies vēlreiz piedzīvot mācībstundu par laiku.

Kas piedzimst, tas nomirst

Sun, 19 Jul 2020 10:46:00 +0000

Lielākā cilvēces daļa uzskata, ka viņi ir dzimuši. Konkrētā vietā, laikā un ģimenē. Ar šādu apziņu viņi arī pavada visu dzīvi un nomirst. Vismaz viņiem šķiet, ka viņi nomirs, jo vecums darīs savu. Tas, kas notiek nomiršanas brīdī ir šoks par to, ka dzīve nebeidzās.

Visai bioloģijai ir savs dzīves ilgums, bet mēs neesam bioloģiskās būtnes. Ķermenis mums ir dots, lai mēs piedzīvotu dzīvi uz ZEMES, lai apgūtu šeit savas mācībstundas, lai paveiktu evolucionāros darbus. Mēs esam garīgas būtnes, kas, izmantojot materiālo ķermeni, piedzīvo pasaules mistēriju. Nomirst viss, kas ir piedzimis, arī mūsu individualitāte. Paliek tas, kas nav dzimis. Gars. Viens. Dievs.

Plaudēšana mirstot

Fri, 03 Jul 2020 18:07:00 +0000

Mēs esam jau tik slimi, ka mirstot dabai, kuras sastāvdaļa mēs esam, mēs turpinam plaudēt šim NĀVES maršam. Mūsu saikni ar Mātes Zemes svētumu ir sabojājis psihotiskais Rietumu rūpnieciskais eksperiments, ko sauc par kapitālismu. Kapitālisms paredzēja, cik viegli cilvēka smadzenes kļūst atkarīgas no naudas. Sabiedrībā, kur nauda tik tieši attiecas uz varu pār citiem, tas rada patoloģisku situāciju, kas ir neveselīga gan bagātajiem, gan nabagajiem.

Korporatīvais kapitālisms ir gatavs gūt visu pēdējo peļņu pirms sistēma, daba un mēs sabrūkam. Liela farmācijas un ķīmijas korporācija ir ierosinājusi tiesas prāvu, lai neļautu ES pieņemt tiesību aktus, kas aizliedz izmantot bišu nogalināšanas pesticīdus. Megatabakas uzņēmums iesūdz tiesā Austrālijas valdību par mēģinājumu atcelt sabiedrības veselības tiesību aktus, kuru mērķis ir samazināt smēķēšanu pusaudžu vecumā.

Šobrīd kopā ar ZEMI piedzīvojam Kapitālisma vēža stadiju, kurā zeme un mēs paši agonējam. To jūt lielākā daļa cilvēces, bet neaizdomājas par to, ka cēlonis ir tava brīvā griba izvēlēties dzīvot vai mirt. Bet varam uz to visu skatīties arī holistiski. Dzīve un nāve jau ir viens stāsts.

Lai patiesi dzīvotu, ir jāmāk nomirt

Wed, 24 Jun 2020 21:05:00 +0000

Izstāstīšu savu vīziju. Šobrīd piedzīvojam unikālu brīdi cilvēces vēsturē, kas, iespējams, atkārtojas ik pa vairākiem tūkstošiem gadu. Šo laiku es sauktu par PĀREJU, ko mēs, kā cilvēce piedzīvojam. Tā ir pāreja no dzīvošanas prātā uz dzīvošanu sirdī, no dzīvošanas materiālā pasaulē uz dzīvošanu arī garīgā pasaulē, no izdzīvošanas režīma uz dzīvošanas režīmu.

Tuvākā laikā piedzīvosim to, ka ārējā pasaulē iestāsies liels HAOSS, kas ir nepieciešams, lai dzimtu jauna KĀRTĪBA. Ne tā, ko mums uzspiež no āra, bet tā, kas mums jau ir iekšā pastāvoša. Šajā haosā bruks viss, ko esam mākslīgi sacēluši - visas mūsu prāta konstrukcijas, sistēmas, viss pie kā mēs esam pieķērušies un iekrampējušies. Sabruks arī visas sabiedriskās institūcijas, zināmā mērā arī pilsētas, kādas tās ir šobrīd.

Šajā pārejā NĀVE būs klātesoša, mēs jutīsim tās elpu. Viņa būs atnākusi mūs mācīt, mācīt par to, ka dzīve un nāve patiesībā nav kaut kas pretējs no kā ir jāizvairās. Mācīs mūs to, kas šis viss ir viens, mācīs mūs neiekrampēties vakardienā, mācīs mūs piedzīvot šo transformāciju sevī un pasaulē.

Katrs mēs esam uzcēluši savas ilūziju sienas par to, kas ir dzīve un mēs tajā. Daudzi sevi asociē ar amatiem un lomām. Šajā pārejā mēs redzēsim, kā tas viss pārvēršas pīšļos. Cilvēkiem, kas sevi ar to būs sasaistījuši, būs grūti, jo viņi piedzīvos nāvi attiecībā pret šīm ilūzijām. Citiem atņems ilūzijas par komfortablo dzīvi, citiem par saviem mīļajiem. Tā sitīs pa mūsu vājajām vietām, tas no kā visvairāk baidāmies. Tā dzīve mūs izģērbs, velkot nost kārtiņu pa kārtiņai, līdz nonāksim līdz pēdējām bailēm - bailēm no savas nāves, ilūzijas par savu ķermeni.

Šis ir dzīves svarīgākais uzdevums - iemācīties nomirt bez bailēm, paļaujoties, ka tā ir tikai pāreja, transformācija ceļam uz nākamajām dimensijām. Tuvojas APOKALIPSE, ko esam jau redzējuši dažādās filmās un lasījuši dažādos romānos. Mums ir jāiemācās paļauties tam, ko pieredzēsim, bez bailēm, ar drošu un mīlošu sirdi sākot svinēt savu atgriešanos pie sevis. ESMU.

Nāves dualitāte

Mon, 11 May 2020 21:10:00 +0000

Ja nebūtu nāves, nebūtu dzimšanas. Nāve ir gan radītāja, gan iznīcinātāja. Nāve ir kā durvis, caur kurām izejot kaut kas mirst un kaut kas dzimst. Dzīvē uz ZEMES, mēs piedzīvojam šīs transformācijas. Minerālu valsts pārdzimst augu valstī, augi pārdzimst dzīvniekos, dzīvnieki pārdzimst cilvēkos, cilvēki pārdzimst dievos. Savā dzīvē mēs piedzīvojam vairākas nāves un piedzimšanas - embrijs kļūst par zīdaini, zīdainis kļūst par bērnu, bērns par jaunieti, jaunietis par pieaugušo, pieaugušais par vecajo. Katrā šajā pārejā mums ir jāatvadās no iepriekšējā, lai būtu atvērti jaunajam, kas vēlas mūsos ienākt. Ja tas nenotiek, velkam sev līdzi nevajadzīgus smagumus, kas mūs apgrūtina turpmākā ceļā.

Kādu laiku atpakaļ visi piedzīvojām iniciācijas, pārejot no viena posma uz otru. Šīs zināšanas par to, ka mums būs kaut kam jāmirst un kaut kam jādzimst, palīdzēja mums pilnvērtīgi izdzīvot to, kas konkrētajā vecumposmā ir jāpiedzīvo un varējām tīru sirdi doties tālāk. Pretējā gadījumā, to ko ļoti vēlējāmies piedzīvot, bet nepiedzīvojām, mēs pārnesam uz nākamajiem posmiem un tur šī izpausme jau var izskatīties kroplīga.

Visu dzīvi mēs piedzīvojam transformācijas arī pastarpināti - iet bojā mūsu komforta zona, mūsu viltus drošība attiecībā uz finansēm, pārtikas apgādi, veselības aprūpi. Nāve ir mūsu bailes par nezināmo, par to, kas ir aiz tām durvīm. Mēs pa šķirbiņu varam viņās ielūkoties, praktizējot savu garīgumu, dzīvojot dabā, rūpējoties par to. Arvien vairāk redzēsi šīs abas puses, ar acīm redzamo un aizplīvuroto. Tevī būs arvien mazāk bailes, jo zināsi, nāve nepastāv, tas ir pārejas, transformācijas brīdis, kurā tu pārtopi. Kā teica apgaismots latvietis - PASTĀVĒS, KAS PĀRVĒRTĪSIES.

Nāve dzīvē

Mon, 27 Apr 2020 21:10:00 +0000

Cilvēki nāves definīciju piešķir dzīves noslēgumam, ķermeņa atstāšanai. Ķermeņa atstāšanas pieredze parasti nepaliek atmiņā, tieši tas var būt par iemeslu bailēm no nāves, jeb nezināmā (dzīves nākotnes). Ja mēs zinātu kas mūs sagaida nākotnē, mūsu prāts justos drošāk. Šī atmiņas zaudēšana un nākotnes nezināšana ir dzīves virzības pamats. Dzīvi iespējams izjust pilnasinīgi, ja nav šīs atmiņas. Ja neatceramies, tad meklējam ceļu pie savas būtības atrašanas un atrodam ticību, paļāvību tai, kļūstam brīvi un autentiski. Notiek dinamika, virzība, okeāns viļņojas un ir dzīvīgs. Katrs atklājums, katra atcerēšanās rada sajūsmu. Nonāku pie tā, ka brīvība no jebkurām piesaistēm nes sevī apgaismību. Tāpēc vienmēr ir vērts pateikties sāpēm, bailēm, neziņai, jo tas viss sevī nes jautājumus un klāj ceļu uz atcerēšanos.

Nāve ir vārti uz brīvību jebkurā jomā. Gribiet iegūt brīvību? Sadraudzējieties ar nāvi. Jebkuras bailes ir šķērslis/ pārbaudījums/ vārti uz brīvību. Lai tiktu caur šiem vārtiem, noderēs atslēgas - paļāvība, ļaušanās, uzticēšanās, vērojums, apzinātība. Arī šīs atslēgas uz ielas nemētājas, visbiežāk tās saņemam iepriekšējo pieredžu, garīgo prakšu rezultātā.

No tā izriet, ka bailes ir kā līdzeklis, kā indikators vietai, kurā nav brīvības, kurā trūkst mīlestības. Miniet jebkuras savas bailes, vai bažas. Šīs bailes iespējams transformēt brīvībā caur katarsi - caur nāvi. Tādejādi nāvi saskatu kā transformējošo elementu, kas var izpausties jebkurā dzīves sfērā un brīdī. Tāpēc - praktizējam dzīvi, jūtam savu ceļu, darām savu darbu nenogurstoši, pārdzīvojam visus uzdevumus ar pateicību un jautājumu - ko tas man māca.

Saņemam pa atslēgai, pa atslēdziņai un virzamies uz mīlestību, uz apgaismību, uz Dievu, līdz nonāksim pie gala eksāmena- ķermeņa nāves. Nāve nenāk brēkdama, bet praktizējot, ļaujoties un esot tai gatavam jebkurā brīdī, tā var nest patiesu atbrīvošanu. Nāve ir dzimšana. Mirst vientulība un dzimst brīvība. Mirst bailes un dzimst mīlestība. Mirst sāpes un dzimst sajūsma. Mirst vecais un dzimst jaunais.

Nāve, kā puse no dzīves

Sun, 19 Apr 2020 21:08:00 +0000

Pēdējā laika notikumu kontekstā šis vārds arvien vairāk parādās ikdienas sarunās un medijos. Likumsakarīgi, jo nāve šobrīd ir kļuvusi par 5% iespējamību visai cilvēcei. Nāve ilgu laiku kā tāda tika ignorēta, izņemta no dienas kārtības, it kā tā nepastāvētu. Kopumā pasaulē valdīja jaunības kults, tieksme pēc mūžīgas jaunības, attiecīgas arī izpausmes cilvēkos - noturēt savu jaunību, savu tvirtumu. Grumbas jāizlīdzina, mati jānokrāso. Visi uzvedās tā, it kā mēs tikai piedzimstam. Nāve tika izslēgta no dzīves, tika bloķēta būtiska dzīves daļa. Šajā zemes dzīvē, dualitātē, kurā dzīvojam, kur viss ir sadalīts, abām pusēm būtu jābūt līdzsvarā, bet tā nebija. Cilvēce ir tendēta uz būšanu vienā pusē un uz otras puses ignoranci, tā tas ir ar piedzimšanu un nomiršanu, laimi un nelaimi, bagātību un nabadzību, prātu un sirdi. Galu galā arī ar sievieti un vīrieti. Arī starp viņiem nav pastāvējis līdzsvars. Šo visu ir sekmējušas mūsu bailes, ko kopumā varētu reducēt uz bailēm nomirt.

Kādreiz nāve sarunās ieņēma līdzvertīgu vietu piedzimšanai, jo cilvēkiem bija izpratne par garīgo dimensiju, kurā notiek saspēle starp piedzimšanu un nomiršanu. Par šo runāja ģimenē, par šo runāja bērnam augot. Nāve netika ignorēta. Šajā brīdī mums būtu jāatgriežas pie līdzsvara, balansa. Mums būtu jākļūst atvērtākiem abām pusēm. Mums nevajadzētu ieciklēties uz kaut ko vienu, noteikt vienu pusi par vēlamāku. Arī mūsu pārvietošanās ar vienu kāju būtu apgrūtinoša.

Piedzimšana un nāve ir viens process. Tas nav atraujams un atdalāms. Viens bez otra nepastāv. Pieņemot abas puses, mūsu dzīve būs dzīva un rotaļīga.