ManaTaka - CITU DIMENSIJU stāsti

Mana ēna

Sat, 27 Apr 2024 07:28:00 +0000

Katrs mēs nesam savu dzirksti, kas ir daļa no Gaismas. Kad mēs nostājamies pretī gaismai ar savu svarīgumu, savu lomu, savu jebko uzpūsto, tas met ēnu. Ēna ir gaismas trūkums, kas rodās no ilūzijas par mūsu atdalītību no Gaismas. Mēs paši nobīstamies no šī ēnu teātra un vēl vairāk iekrampējamies tajā, kas mēs neesam.

Mēs nevaram būt bez savas ēnas uz šīs zemes, jo tas ir portāls nokļūšanai atpakaļ realitātē. Ēna ir kā kokiem saknes, neredzama, bet svarīga daļa un pamats būšanai zemes valstībā. Tumsa, pazeme mūs biedē, bet tieši tur ir durvis uz to, ko vēlamies pieredzēt, par ko vēlamies pārtapt. Bailes ir tas mazais šķērslis, kas jāpārvar, bez kā nevar pāraugt sevi. Kad esi nostājies pretim savām bailēm un ieskatījies tām acīs, saproti, ka tām nav bijis pamats, es nobijos no sevis.

Apziņas atgūšana

Tue, 19 Sep 2023 19:29:00 +0000

Ir kaut kas, kas mēs esam neatkarīgi no tā, ko mēs par sevi domājam vai jūtam. Tā ir apziņa, visa aptveršana un ietveršana, klātesamība visam un nekam. No tās nav iespējams atbrīvoties, to var tikai uz īsu brīdi piemirst, aizsapņoties, šķietami noslīkt ilūzijās un dzīves izrotājumos. Kad mute ir pilna ar ūdeni, tad sākam vēlēties patiesu un dzīvu gaisa malku. Sāk ataust apziņa, kas esam. Ka esam.

Dzīve un nāve

Thu, 03 Nov 2022 07:06:00 +0000

Jūtama viļņošanās sabiedrībā par veļu tēmu. Lielā mērā no nezināšanas. Dzīve un nāve ir vienas monētas divas puses. Bez vienas no pusēm tā nebūtu monēta, bez nāves nav iespējama dzīve. Nāve palīdz ienākt dzīvē un to pamest. Nāvei ir vismaz 3 iniciācijas. Pirmā notiek inkarnējoties, savienojoties garam un matērijai, pārejot no viena stāvokļa uz otru, mirstot tam, kas bijis, dzimstot tam, kas būs. Otrā iniciācija var notiekt, kad dzimstam no augšas, pārdzimstam dzīvam esot, pārejot no dzīves tikai ķermenī un prātā uz dzīvi arī sirdī un garā. Notiek robežu paplašināšana, iekļaujot tajās arī neredzamo un nezināmo pasauli. Ja tas ir noticis, tad trešā iniciācija vairs nebiedē, ķermeņa nāve nav tas no kā jābaidās, jo ir apziņa par kārtējo pāreju, kārtējo iniciāciju.

Sabiedrībā, kurā valda dzīves kults, tieksme piedzīvot tikai vienu medaļas pusi, nāve nav vēlama, tā ir noraidāma, atliekama, ienīstāma. Ir bailes par to runāt un domāt, kur nu vēl pieņemt. Bez nāves nav dzīves, tāpēc esošo eksistenci ķermenī varētu apzīmēt kā būšanu nozombētam, dzīvam mironim. Par to liecina arī pēdējo gadu pieredze. Cilvēkos vairs nav dzīvības un, lai tā atgrieztos, lai mēs sāktu patiesi dzīvot, ir jāpieredz nāvi, daudz nāvju. Tāda ir cena neinicētām sabiedrībām par dzīves baudīšanu bez nāves klātesamības.

Filozofa akmens meklējumos

Fri, 23 Sep 2022 05:49:00 +0000

Katrā no mums ir vēlme piedzīvot mūžību, tāpat arī akmeņus pārvērst zeltā. Mēs pēc tā ilgojamies, jo tā ir mūsu būtība, taču ierobežojumi, kuros atrodamies, neļauj to piedzīvot. Sākotnēji ir vēlme filozofu akmeni atrast ārējā pasaulē, kļūt bagātam, slavenam, pēc iespējas ilgāk piedzīvot dzīvi jauneklīgākā ķermenī.

Galīgi iemiesojoties, nobriestot saņemam aicinājumu savu fokusu pagriezt uz sevi, no ārējās pasaules un iekšējo, no citiem uz sevi, no materiālā uz garīgo, no prāta uz sirdi. Arī akmens un mūžības jautājumi, atbildes vairs nav atrodami ārējā pasaulē, ir sācies sevis atrašanas ceļš. Šis alķīmiskais process, kurā tiek pārkausētas substances, notiek manī. Man ir jākļūst par zeltu, man ir jākļūst par sauli, man ir jāpiedzīvo mūžība. Tā ir mana daba, kas ir klātesoša vai to aptveru vai nē. Kad beigsies spēle ar laicīgumu, tad atklāsies mūžība.

Ienirt matērijā

Fri, 16 Sep 2022 05:22:00 +0000

Neatminos to brīdi, kad nolēmu ienirt matērijā. Neatceros arī, kāds tam bija nodoms. Kā ikviens akvalangists, arī es tiku aprīkots ar instrumentiem, lai varētu atrasties tik dziļos un blīvos ūdeņos. Manā rīcībā tika doti 3 saslēgumi, kas ļauj ilgstoši atrasties blīvajā enerģijā. Tāpat kā nabas saite bija mūsu savienojums ar citu pasauli - māti, tā piedzimstot šī saite uz Gara pasauli un perpektīvu mums atrodas nabas rajonā. Šo saslēgumu piedzīvo vien retais. Otrais saslēgums, kas atrodas sirds rajonā, ir saistīts ar manu dvēseli, gara individuālo aspektu. Šo pieslēgumu piedzīvo samērā daudz cilvēku, jo to mēs piedzīvojam altruistiskas mīlestības stāvoklī dodot, rūpējoties par citiem. Sirds ir vaļā, acis mirdz, ir atvērtība pasaulei. Trešais saslēgums ir visiem cilvēkiem, tas atrodas smadzenēs, tā ir prāta perspektīva, kas rūpējas par to, lai ar akvalangu un akvalangistu viss būtu kārtībā.

Tas, ka atrodos zem ūdens, nenozīmē, ka aptveru tikai zemūdens valstību. Apzinos, ka ir pasaules virs un zem, ka pasaule ir plašāka, kā varu aptvert. Kad pieslēdzos dvēseles savienojumam, esmu dvēsele. Kad pieslēdzos gara savienojumam, esmu Gars. Kad esmu prāta perspektīvā, esmu akvalangists vai jebkura cita loma, ko prāts vien var iedomāties.

Kā atgriezties pie sevis?

Tue, 09 Aug 2022 06:34:00 +0000

Šis jautājums kļūst aizvien aktuālāks daudziem no mums. Kad esi sajutis ārējās pasaules butaforiju, kad saproti, ka tā ir tikai konstrukcija, kas radusies mūsu prātā, pie tam, lielākoties no tā, ko ir iestāstījuši mums vecāki, skolotāji, mediji, sabiedrība, tad parādās tādi jautājumi “kas es esmu?”, “kas ir pasaule?”, “kā atkal savienot šos divus galus objektīvāk, patiesāk?”.

Ļoti daudz tiek runāts par apzinātību, par būšanu šajā mirklī, kas ir sava veida nolaišanās sevī. Ir tikai viena nianse, kas tiek noklusēta vai nav izprasta vai ne tik skaidri un saprotami afišēta. No kura punkta skatīties uz šo mirkli? Kad tu centies būt šajā mirklī ar milzīgu gūzmu priekštatu par sevi, tad parādās dilemma no kura punkta, lomas skatīties. Kad tu skaties no kāda punkta, kas atrauts no visuma, apzinātība nepalīdz, jo stikls ir netīrs, gaisma cauri neplūst vai ir izkropļota. Šis ir tāds apburtais loks, kurā iestrēgstam ceļojumā pie sevis - nevaram apzināties sevi, jo nemākam vairs skatīties, nemākam skatīties, jo neesam apzinājušies sevi. Tāpat, kā aizmirsām sevi, savu būtību, kas notika ilgstošā laika posmā, tā pat arī atcerēšanās nenotiek uzreiz, arī tā prasa samērā ilgstošu laiku iemācīties skatīties uz sevi un pasauli pa jaunam.

Tas, kas var palīdzēt šajā ceļā pie sevis, ir atcerēties sevi bērnībā, laikā, kad nebijām vēl apauguši ar milzīgām koncepcijām par sevi un pasauli, kad bijām patiesāki, mazāk tēlojām. Tad mēs bijām atvērtāki arī dzīves enerģijai, kas caur mums kūsāja. Bērnībā mums vairāk sanāca būt šajā mirklī, mēs nebijām sevi iekaluši vēl prāta važās, bērnībā klātesošāki bija prieks un laimība. Esiet, kā bērni un jūs nokļūsiet pie sevis, vienā brīdī izdosies aptvert visu pasauli.

Ēnu valstība

Mon, 07 Feb 2022 10:48:00 +0000

Dzīvojam mēs valstībā, ko uzskatām par reālu, kaut lielā mērā piedzīvojam tikai savas ēnas. Ēnas ir kaut kas tāds, kas dabā nepastāv, tās ir gaismas rotaļas, izmantojot objektus, kā instrumentus. Mēs šķietami atrodamies alā, kur viss ir tumšs. Ik pa laikam alā parādās mūsu un citu ēnu teātris, kas veidojās no ugunskura gaismas viedokļu, teoriju, likumu, normu un dažādu programmu veidā. Mūsu uzmanība ir pielipusi sienām, šis ēnu teātris un notiekošais tiek uzlūkots kā reāls.

Patiesībā mēs esam gaisma, nākusi no Gaismas valstības. Mums tikai ir jāiziet ārā no alas, lai aptvertu iepriekšējo priekšstatu, viedokļu, pieredzes iluzoriskumu. Tumsa un ēnas ir tikai gaismas trūkums, ir tikai jāatskārst, ka kaut kas ir aizsedzis gaismu.

Mana redzēšana

Wed, 19 Jan 2022 08:38:00 +0000

Acs nav tā, kas parāda, tā ir neitrāla, tāpat, kā mikroskopa lēca, kas rada iespēju ieraudzīt. Tas, kā es ieraugu ir atkarīgs no manas redzēšanas, ar kādu aci es skatos. Mēs pasauli varam tvert trejādi, caur katru bilde ir savādāka. Viens no skatījumiem ir caur prāta prizmu. Šajā skatījumā ir stingras robežas un noteikumi, ir noteikts, kas ir pareizi, kas nepareizi, visam ir piekārta zīmīte un vērtējums. Otrs skatījuma veids ir caur sirds dimensiju, kurā jau esmu spējīgs saskatīt ar aci neredzamo, es sāku lasīt pasauli kā viļņus, es sāku redzēt vienotību, kopību, sirsnību, es ieraugu, ka viss ir dzīvs.

Trešais skatījuma veids ir caur garu. Es ieraugu mūžību un dievišķo. Skatīšanās notiek, interpretācijas vairs nav. Es redzu visu tā, kā tas ir. Mans prāts top apgaismots, sirds šķīsta, redzēšana dievišķa. Nav nekā vairs no manis šķirta, tas viss esmu es.

Trejādi

Mon, 17 Jan 2022 12:33:00 +0000

Daudz esam izpratuši par dualitāti, bet pasauli lielā mērā vada 3 spēki, dažādās reliģijās un mācībās jau ir pausts par trīsvienību, arī latvju dievapziņā ir šie 3 spēki - Dievs, Māra un Laima. Latvju zīmēs Dievs ir apzīmēts ar 3 stūriem.

Uz pasauli mēs varam skatīties ar 3 acīm. Viena ir materiālā, ķermeņa acs, kur pamats un patiesība ir viss, ko var aptvert ar fiziskām maņām. Otra ir prāta, mentālā, saprāta, apziņas acs, kas pasauli konstruē racionāli, tā darbojas ideju, tēlu, loģikas un jēdzienu pasaulē. Tā jau ir smalkāka redze, salīdzinot ar “rupjo” sfēru. Trešā ir apceres, dievišķā acs, tā ir redze, kas pārsniedz mentālo un sajūtu sfēru. Ar šo redzi varam ieraudzīt būtību, mūžību un absolūtu.

Mūs dīda trejādi spēki, apzināmies to vai nē, pieņemam to vai nē. Šie 3 spēki ir pausti arī kā skaidrība, kaislības un tumsonība. Šo 3 spēku saspēlē un kāda no spēku dominēšanas arī izpaužās mūsu čaula, ķermenis un prāts, kas piedalās šo spēku izrādē-triādē. Šo saspēli varētu apzīmēt vēl trejādi - sajūta “es esmu”, apziņa, tad dzīves spēks, enerģija, plūsma, vējš, kas saceļās, aktivizē mūsos enerģiju un parauj savos ceļos un vēl darītājs, personāžs, kas to visu izpilda.

Ir trejādi stāvokļi, kuros pavadām savu dzīvi. Viens ir miegs, otrs nomods un trešais zināšanas. Pirmajā mēs bez variantiem guļam, neko nekontrolējam un nevadām, otrajā šķiet, ka kaut ko darām un ietekmējam, bet arī guļam, ja nomods nav savienots ar zināšanām. Tikai zināšanas ir tās, kas ļauj tev aptvert, kas esi tu un kas pasaule. Bez tām ir tikai miegs, ilūziju pasaule un paša spoki un ēnas.

Apziņas rotaļas

Wed, 12 Jan 2022 09:35:00 +0000

Dabas inteliģence ir tik vieda, ka vienmēr aprīko ķermeni ar jaunāko programmatūru, kas ir pilnveidojusies un evolucionējusi kopš neatminamiem laikiem. Mēs droši varam paļauties savai elpai, savai imunitātes un nervu sistēmām, savai asinsapgādei. Tās ir perfektas sistēmas, ko nevar uzlabot neviena vakcīna vai čips. Tikai sabojāt.

Kas tad mēs esam? Mēs nevaram būt tas, ko mēs novērojam. Mēs novērojam ķermeni, mēs novērojam savu tēlu, lomas, ko spēlējam. Tātad tas mēs neesam. Mēs varam novērot to, kas ir iedomājies, ka skatās, klausās un sajūt. Kas ir šis novērotājs, kas novēro to visu?

Tu esi apzināšanās, sajūta ES ESMU, process, kurā tu vari aptvert visu pasauli. Jo vairāk cilvēku apzināsies šo mirkli, kas izplešās un saraujās, kas pulsē tāpat kā mūsu sirdspuksti un elpa, jo apziņa būs plašāka, evolūcija ātrāka. Apziņa ir klātesoša visur, gan iekšā, gan ārā, gan augšā, gan lejā, gan pagātnē, gan nākotnē. Tā ir kā ekrāns, kur izpēlēties Dzīvības spēkam, Dievam, man, tev. Tikai pieķeršanās ķermenim un vārdam rada iluzoru sajūtu, ka šķietami esam ķermenis un vārds, ka dzīvojam lineāri no pagātnes uz nākotni, ka piedzimstam un nomirstam.