Neredzamā pasaule
Mums šķiet, ka mūsu acis fiksē pasauli. Tikai neesam aizdomājušies, ka redze ir ļoti ierobežota mūsu prāta stereotipos, pieredzē un zināšanās. Tāpēc katrs no mums pasauli pieredz savādāk. To saka arī zinātnieki, kas norāda, ka mūsu redze neatspoguļo pasauli, kāda tā ir. Tā interpretē to, pievelk to pie katra iedomātās pasaules. Ja esam laimīgi, tad mēs tādu pieredzam arī pasauli, ja mēs skatāmies mīlestības pilnām acīm uz pasauli, tad pasaule mīl mūs, kad esam dusmīgi, pasaule atspoguļo mūsu dusmas citos cilvēkos vai notikumos, tādejādi radot apstākļus, kuros dusmas pastiprinās.
Kad mēs skatāmies uz koku vai mēs viņu redzam un uztveram pilnībā? Mēs aizmirstam par mūsu acīm neredzamo pasauli zem zemes, kas ir vienlīdz līdzvērtīga un svarīga. Bez saknēm nav galotnes un bez galotnes nav sakņu. Arī katram no mums ir sava sakņu sistēma, kas aug no neatminamiem laikiem, kurus ar prātu nevar ne aptvert, ne atcerēties. Arī uzlūkojot katru cilvēku, mēs redzam tikai virszemes atspulgu, ko spēj fiksēt mūsu 5 maņas, taču nav sasniedzama tā pasaule, kas atspoguļojās matērijā. Vismaz ne ar klasiskām 5 maņām. Tam jau ir vajadzīgas citas maņas, kas cilvēkam ir vairāk kā 28. Katram tās atklājas savā laikā un telpā. Neko nevar ne nokavēt, ne sasteigt.