Mirušo skrējiens
Mūsu apziņa piedzimst ķermenī apgaismota, mūžīga, dievišķa, taču mēs ar katru nodzīvoto gadu kļūstam aizvien prātīgāki, laicīgāki un mirušāki. Sabiedrība, ģimene, tradīcijas ietērpj mūs laicīgās drānās, mēs sākam sevi asociēt ar ķermeni un palēnām piedzīvojam tā sagrāvi. Ja nu kas ir droši, tad tas, ka mēs pieredzēsim sava ķermeņa nāvi. Un tā mēs sākam šo mirušā skrējienu. Laiks ir ilūzija, kurā mēs tiekam ievietoti. Skrējiena dinamiku vairo mūsu piedzīvotais bērnībā, kurā dzirdam, ka mums jākļūst par labāko, sekmīgāko, bagātāko. Sacenšanās paradigma ir klātesoša visā mūsdienu sabiedrībā. Skolā labākās atzīmes, pārākums pār citiem, tālāk dzīvē statuss, prestižs, nauda un vara. Vienmēr cenšanās būt labākam kādā no šiem aspektiem.
Noticot, ka neesam labākie, mēs iekļūstam karuselī, kam nav gala. Mēs griežamies, apaļojam ap centru meklējot to, ko nevaram atrast un iegūt, jo vienmēr kāds būs labāks, sekmīgāks un bagātāks. Šis skrējiens pēc iluzorā labuma padara mūs vecus un nedzīvus. Dzirkstele, gaisma mūsu acīs ir apdzisusi un atliek vien sagaidīt un noskatīties uz sava ķermeņa nāvi. Ja mēs no šīs ilūzijas nespēsim paši pamosties, tad dzīves beigās mēs noskatīsimies filmu par savu dzīvi, saprotot, ka patiesībā nedzīvojām. Skrējām pēc lietām, statusa, naudas un varas, kas nomira kopā ar mūsu ķermeni. Bet, kas šo filmu vēroja? TU.