Mūsu garamantas
Mantras, tautas dziesmas ir mūsu kultūrvēsture. Tā ir dzīve, dzīvība, kura ir iebalzamēta skaņās. Tas ir kā transportlīdzeklis, lai mēs varētu kaut kādā veidā nodot savus piedzīvojumus, kaut kādā veidā ietērpt to, kas mēs esam un, ko mēs šajā brīdī piedzīvojam. Šie transportlīdzekļi, vārdi ir ceļojuši laikā, cilvēki viņus ir pieredzējuši, ieskandinājuši. Šī miejiedarbība, šīs apslēptās dzīvības mijiedarība ar citu dzīvību var radīt piedzīvojumu, pārdzīvojumu, unikālu notikumu, bet nekādā veidā šīs iebalzamētās vērtības un dzīvība nevar būt par pamatu mūsu dzīvībai. Mēs jau notiekam, dzīve un dzīvība notiek. Garamantas nekādā veidā nevar palīdzēt tam, lai dzīvība notiktu, lai dzīve izpaustos. Iespējams, ka viņa var dot kaut kādu kontekstu vai izpratni par to, kas es esmu, vai to, ko es pieredzu, bet viņa nekādā veidā nav ierosinātājs tam, kas tagad notiek vai notiks. Būtībā šīs tautasdziesmas, mantras ir radušās no zemes, no ZEMES MĀTES. Dzīvības kaut kad pieredzēja šo kosmisko mistēriju un ietērpa savu piedzīvojumu vārdos. Vārdi nekādā veidā nespēj nodot piedzīvojumu pilnā mērā, bet tie var kalpot kā impulss, lai tu piedzīvotu savu mistēriju, lai tu piedzīvotu to, kā caur tevi izpaužas visums un tu piedzīvosi kaut ko prātam neaptveramu, kaut ko iepriekš neparedzamu. Tu radīsi jaunas skaņas, jaunas visuma skaņas, ko mēģināsi ietērpt vārdos. Šie tavi vārdi būs garamanta dzīvībām, kas saskarsies ar tiem kaut kad citā kosmiskā laikā un vietā.
Bet šis nav kaut kas tāds bez kā mēs nevarētu iztikt vai bez kā mēs nevarētu pieredzēt dzīvi. Kaut kādā veidā šīs garamantas var būt ierobežojums tam, lai mēs pieredzētu dzīvi un dzīvību. Var gadīties, ka sekošana tradīcijām mums palīdz līdz kaut kādam brīdim, bet var gadīties, ka tās mums rada šķeršļus piedzīvot savu dzīvi. Mums vienmēr ir jāsajūt ar sirdi to, kur plūst dzīve. Mūsu ķermenis ir gultne upei, ko saucam par dzīvību. Dzīvība ieguļās tādā formā, kāda ir šī forma, dzīvība nav izvēlīga. Dzīvībai neko nespēlē tas vai esam skaisti vai cilvēkprāt neglīti vai kroplīgi, vai kā vel savādāk. Dzīvībai tas ir vienaldzīgi. Dzīvība vienkārši vēlas dzīvot, pieredzēt dzīvi tādā apmērā, kādā tas ir iespējams konkrētā gultnē. Un mēs atkal varam kļūt apskaidroti tajā, ka mēs ieraugam un pieredzam šo kosmisko mistēriju. Kā dzīvība mūsos kūsā vai, precīzāk, kā dzīvība kūsā tajā formā, kuru tu vēro.