Uzticēties vai cīnīties?
Vai tiešām esam stumdāmi un bakstāmi? Attīrāmi un attīstāmi? Tas rada nepilnības sajūtu, kas attīstās līdz ar augšanu. Kāpēc cilvēks ir tāda radība, kas izvirza pret sevi un pasauli tik daudz prasību? Kam tas dod jebkādu ieguvumu? Savā dzīvē es redzu tikai vienu ieguvumu - ilūzijas miegs, no kura vēlāk mosties.
Varbūt tas sākas jau bērnībā, varbūt jau pirms... Kad mamma un tētis gaidīja un nevarēja sagaidīt bērniņu, kad pavēles pret bērnu sākās jau tad - tev ir jānāk, jo mēs tā gribam. Un otrādi - tagad tu nedzimsi. Ja arī tas bērniņš ir gaidīts, viegli nācis un dzimis, tad turpinās mierīga zīdaiņa dzīve ar miegu, ēšanu, raudāšanu, kurā arī vecākiem rodas jaunas sajūtas un zināšanas - kā vajag un kā nevajag darīt un, iespējams, jau tad sāk rasties prasības pret bērnu un sevi kā vecāku. Ar gadiem šādas prasības tikai aug - lai augošais bērns ir izpalīdzīgs, pieklājīgs, gudrs, savaldīgs, veselīgs, veiksmīgs... Reti kurš vecāks dzīvo pilnīgā paļāvības plūsmā, pirmkārt, paļāvībā uz sevi.
Un vēl jau tā sāpīgā tehnoloģiju aizlieguma tēma, kas daudziem vecākiem ir liels izaicinājums, jo mūs ir informējuši par to, cik šie ekrāni un programmas kaitē veselībai, tomēr jāatzīst, ka paši pieaugušie tās tehnoloģijas lieto gana daudz. Gandrīz vai sanāk, ka dzīvojam pasaulē, kas caur un cauri ir kaitīga, ka veikali ir pilni ar kaitīgām lietām, ielas pilnas kaitīgiem cilvēkiem, ekrāni pilni kaitīgām ziņām, tad kas tā par pasauli ko esam radījuši sev tik kaitīgu?
Es vairs neredzu, ka vecākam jābūt policista lomā, šādā lomā esmu dzīvojusi gadiem ilgi un tas mani dara nelaimīgu. Viss ko tagad daru, runāju ar bērniem no sirds, tik patiesi cik iespējams. Ja man ir bažas par kādu tēmu, kas saistās ar mūsu bērnu dzīvi, tad tā arī pasaku, piedāvāju savus risinājumus, bet ne caur limitu, vai aizliegumu, jo es ļoti labi atceros pati sevi pusaudža gados. Es tāpat darīju visu kas aizliegts “pa kluso”. Aizliegumi, savukārt, veidoja gigantisku plaisu attiecībās ar vecākiem. Ir taču atšķirība, vai mēs otram sakām - “es nejūtos mierā ar radušos situāciju” vai “es tev aizliedzu darīt to/ tas ko tu dari ir kaitīgi/ tas kas tevi aizrauj ir kaitīgi”. Šāda saziņa, ko mācos no “unschooling” praktizētājiem, atver man jaunu redzējumu uz sevi un pasauli, uzlabo kontaktu ar bērniem, ļauj viņus izprast un saprast kāpēc viņi izvēlas to, vai citu. Bērni vienmēr mācās no vides, no mums. Audzināt ir iespējams tikai sevi, jo daudzi taču zin - otru nepārmācīsi. Pieredzu, ka tas pats attiecas uz bērnu.
Tā pavadot dienu no dienas es pamanu savu patieso dabu, citu patieso dabu un savu bērnu patieso dabu, tikai tajā es atrodu kontaktu ar apkārtējiem. Atkal daba palīdz, ja skatos virzienā, kur tā ir dzīva. Manā pieredzē notiekošais liek izvēlēties uzticēšanos un paļaušanos, nevis cīņu un regulas. Es sliecos ticēt, ka cilvēks ir spējīgs dzīvot bez kara, ierobežojumiem, kritizēšanas. Ka bērns ir spējīgs sevi regulēt jau no ieņemšanas brīža un iet sev paredzētajā virzienā ar vecāku atbalstu, dvēseles izvēlētajās vidēs un ar gadiem arvien patstāvīgāk. Dzīvojot patiesi sev un citiem. Vai tiešām dzīvei ir jāsastāv no cīņām un uzvarām? Un ja tā arī ir, tad ko es varu zaudēt? Ilūzijas par manās vērtību kastītēs saliktiem cilvēkiem un struktūrām? Vai dodot sev sirds brīvību es varu kļūdīties? Vai kļūdas vispār ir iespējamas?
Es izvēlos dzīvot pasaulē, kur tās iedzīvotāji rīkojas pēc dabiskas pašregulācijas, nevis vecāku, karaļa, valdības regulācijas. Cilvēks var būt gana vieds, lai zinātu kad ir laiks meklēt, kad ir laiks darīt, kad ir laiks vērsties pie meistariem. Tikai jāatver tas sirds viedums. Tā mēs soli pa solim ienāksim jaunās pasaulēs, varbūt katru dienu citā, katrs savā, kaut kas mirs, kaut kas dzims, bet varbūt mums kolektīvi atvērsies kāda jauna dimensija, citādāka realitāte...
Dzīve ir tik interesanta!