Cīņa par titulu "LABĀKAIS".
Esam nemitīgā stresā par to, vai esam labākie darbā, lomā mājās (vīrs /sieva / tēvs / māte), vai spējam uzvarēt profesionālās un sadzīviskās cīņās, vai esam skaistākie, gudrākie, gādīgākie u.t.t.
Mēs pēc visiem parametriem esam unikāli, neviens nav tāds kā mēs. Bet kaut kad ir sākušās sacensības, mēģinot pielīdzināties un pielāgoties tam noteiktajam tēlam par ko notiek cīņa. Bet šī cīņa ir bezjēdzīga, jo tajā mēs visi kļūstam par zaudētājiem. Jo pazaudējam sevi. Šai cīņai mums ļoti uztrenē skolā, kas izspaužas, kā nemitīga salīdzināšana ar pārējiem noteiktos parametros. Ekspektācijas no skolas un vecākiem, ka visur būsim labākie. Joprojām dzirdam absurdu salīdzināšanu ģimenē: “Kāpēc tu nevari kā Zane?” Mums visu laiku ir spiediens būt tam, kas ir citi. Gan skolā, gan darbā, gan ģimenē. Bet kā tad ar mums pašiem?
Pēdējā laikā izglītības vidē ir dzirdamas daudz sarunu par motivāciju. Šī tēma ir aktuāla arī profesionālā vidē, darba vietās. Kā motivēt savus darbiniekus? Tas ir objektīvs un saprotams jautājums, jo, ja situācija ir tāda, ka apmierināti ar darbu ir tikai 10%, kā norāda pētījumi, tad te mums tiešām ir jāangažē motivatoru armija darbam, kas mūs nesaista. Domāju, ka līdzīgs procents atbilžu varētu būt attiecībā pret skolu jauniešiem. Bet mēs tik ļoti esam uztrenēti darīt skolā to, kas mums nepatīk, ka arī uzsākot savu profesionālo dzīvi, mēs to pieņemam, kā normālu lietu, jo mums ir diploms tajā, ka varam iet uz mērķi, kas mums nepatīk un sasniegt to, par spīti nepatikai. Mēs esam norūdījuši savu raksturu izturēt, paciesties, atteikties, ziedoties. Mūsu loģiskā puse skolā ir uztrenēta tā, ka mēs varam atrast argumentus, kāpēc darīt darbu, kas nepatīk, kāpēc atrasties attiecībās, kuru dēļ mēs izdziestam. Mēs esam gatavi uz milzīgiem kompromisiem ar sevi dēļ lietām, kas ir iedomātas, visdrīzāk saistītas ar materiālo pasauli. Šeit mums ir pietrūcis radošās puses attīstības, par ko varēja rūpēties saikne ar mākslām, dabu.
Ja mēs vairāk darītu tās lietas, kas mūs saista, būtu pozitīvākās attiecībās ar apkārtni (cilvēkiem), būtu apmierinātāki ar sevi, ja skolas centrā mums būtu bijušas mākslas (mūzika, māksla, teātris, deja). Tās mums būtu pilnvērtīgi attīstījušas abas smadzeņu puslodes, arī matemātika un valoda mums padotos labāk. Pasaulē ir ļoti daudz pētījumu, kas uz to norāda, šeit nav jāizdomā divritenis. Kāpēc, šie pētījumi netiek ņemti vērā? Krīzes situācijās ir raksturīgs, ka skolās, kā pirmos nogriež mākslas priekšmetus, uzskatot, ka tādejādi izdosies glābt skolas galvenos priekšmetus - matemātiku un valodas. Bet samazinot mākslas aktivitātes, strauji samazinās arī matemātisko spēju un valodas izpratnes attīstība.