Krīzei (NE)BŪT!
Vai jūtat tuvojošās krīzes plūsmas? Šobrīd ir jūtami priekšvēstneši par to, ka tuvākā gada laikā atkal varētu iestāties krīze, kuras apmēri varētu mūs pārsteigt nesagatavotus. Ekoloģiskā situācija to tikai pastiprina. Valstis, kuras jau izjūt klimata pārmaiņas sekas, strauji mēģina rast risinājumus ilgtspējas kontekstā. Tas paliek zem jautājuma patērēšanas kultūru, kuras laterģiskā miegā vislaik atradāmies, tā bija visas pasaules ekonomikas balsts. Bet tas viss drīz draud izjukt pa vīlēm, jo plaisas šajā sistēmā sekmēs lavīnas efektu globālajā pasaules ekonomikā, jo mūsdienās viss jau ir savstarpēji saistīts. Arī jaunieši ir tā paaudze, kas arvien uzskatāmāk pauž savu attieksmi pret patērēšanu.
Iestājoties krīzei, dzirdēsim kārtējās politiķu runas par jostas savilkšanu, par finansējuma samazināšanu publiskā sektorā. Kur ņemt naudu? Skolotāji, ārsti un pārējie misionāri. Krīzes / kataklizmas / zemestrīces no vienas puses ir dabisks process, kas nepieciešams, lai atbrīvotos no uzkrātās spriedzes, bet cilvēku valstībā tas notiek vairāk mākslīgu iemeslu dēļ. Dēļ tā, ka vēlamies nemitīgu attīstību un palielinātu peļņu (uz dabas un cilvēku rēķina), dēļ tā, ka mums ir svarīga stabilitāte, līdz ar to stagnācija, vēlamies iebalzamēt esošo izaugsmes stāvokli u.t.t.
Es vienmēr uz krīzēm esmu skatījies, kā lielo iespēju mainīt paradigmas, vērtības, kas savu laiku ir nokalpojušas. Šajā posmā būtu ļoti svarīgi, lai vadību pārņemtu attīstītāji nevis birokrāti, kas skatoties excel tabuliņās, prātīgi samazinātu cipariņus lejupejošā virzienā. Uz krīzēm vidēji birokrāti skatās monetāri, sasaistot to tikai ar naudas plūsmām, bet šī būtu lieliska iespēja sākt vienoties, sadarboties, veidot jaunu sabiedrību, kurā mēs justos daudz labāk, harmoniskāk, brīvāk. Valdībai līdzšinēji ir bijuši tikai 2 pedāļi - gāzēt vai bremzēt, viens ceļš, skatījums uz attīstību bez radošuma. Krīzes laiks būtu lieliska iespēja pārkāpt citā transportlīdzeklī (varbūt kosmosa kuģī), izvēloties citu pārvietošanās trajektoriju. Šī būtu lieliska iespēja pārkārtot izglītības, medicīnas un citas sistēmas par labu katram no mums. Mums nevajag runas par to, ka viss ir / būs slikti, ka tagad jāsaspiežas kā pingvīniem pārziemojot. Mums nevajag nopietnās, norūpējušās sejas. Mums vajag iedvesmojošas, radošas uzrunas, redzējumus, risinājumus ārpus kastītes.
Šis būtu lielisks brīdis vispār virzīties prom no kastītēm gan formas, gan satura ziņā, radīt zināmu nenoteiktību, lai varētu cilvēkiem saglabāties radošums, TOP3 prasme 21.gadsimtā, kas pieaugušajiem ir palikuši vien 2%! Mums būtu jābeidz veidot un uzturēt skolas, kā cietumus, kur viss ir reglamentēts, standartizēts, kurā tevi sadzen noteiktās kamerās, ar zvanu tev ir iespējas no kameras iziet, lai pastaigātos un tad jau drīz atpakaļ kamerā. Ar izglītības pārveidošanu sāktos sabiedrības pārveidošanās par labu katram bērnam un ģimenei. Tas sekmētu sabiedrības restartu un tas ietekmētu visas pārējās sfēras un sistēmas.
Ir pienācis laiks mums pieaugt kā sabiedrībai un nolikt uz ceļiem ierēdnīšus, lai viņi patiesi kalpotu tautas, katra bērna unikālā potenciāla attīstīšanai. Šeit prasīsies pārmaiņas, kur ierēdņiem nebūs viedoklis un pieredze. Viņi spēj komunicēt pārsvarā IQ līmenī, bet tendences pasaulē liecina, ka ar to jau ir "par īsu" - emocionālās un garīgās inteliģences attīstīšana jau ir fakts progresīvākās izglītības sistēmās pasaulē. Un, ja šajā brīdī IZM nav viedoklis, ko darīt, tad šī lemšana ir jāatdod skolām, ģimenēm, pašvaldībām, lai veidotos dabīgas ekosistēmas, kur standartiem un noteikumiem vairs nebūs dominējošās lomas. Vai kāds dabā reglamentē kāda auga izaugsmi konkrētos laika rāmjos? To nosaka apstākļi un katras sēklas potenciāls katrā unikālā situācijā.
Es esmu PAR krīzēm vecajās sistēmās un par dabīgu evolūciju ekosistēmās. Kurš pievienojas?