Laimīgā skola. Vai tāda var pastāvēt?
Iepriekšējā stāstā rakstīju, ka esmu kaut kādā procesā, domājot par kultūrizglītības vadību Līgatnē. Kāpēc es pieļauju, ka varētu kādreiz vēl vadīt mūzikas un mākslas skolu? Tāpēc, ka tās no visām skolām vislabāk sagatavo dzīvei 21 gadsimtā. Gan cilvēcīgi, gan profesionāli. Man ir 10 gadu sens sapnis, ka spēšu radīt skolu, kurā visi būs laimīgi. Caur laimīgiem bērniem un laimīgiem skolotājiem, radīsies laimīga saime, novadnieki, nācija. Šobrīd attiecībā pret saviem bērniem speram milzīgus soļus šajā virzienā caur mājmācību, bet redzu, ka ir iespējams radīt platformu, kurā šāda individualizēta un radoša izglītības pieeja būtu iespējama arī skolās. Tad skolas kodolā es liktu mākslas (Mūziku, Mākslu, Teātri, Deju).
Par radošumu un tā saglabāšanu jau rakstīju iepriekš. Mācoties, darbojoties mākslu lauciņā, tas ļauj mums attīstīt prasmes, ko prasa pasaule un uzņēmēji 21.gadsimtā. Uz mākslu izglītību sabiedrība arvien vairāk sāk raudzīties, kā vispusīgu, radošumu attīstošu aktivitāti, kas sekmē abu smadzeņu pusložu līdzvērtīgu attīstību, tādejādi veicinot tādu prasmju attīstību, kas tiek augsti novērtētas visā pasaulē dažādās nozarēs - sadarbība, radošums, lēmumu pieņemšana, paredzēšanas spēja, uzstāšanās, prezentēšanas prasmes, verbālā, neverbālā komunikācija, emocionālā inteliģence. Papildus tam, mūzikas apmācībā strauji attīstās matemātiskās un valodas spējas, kas ir galvenie priekšmeti skolās. Bet par šo izvērstāk atsevišķā rakstā.
Kā man dzima ideja par Laimīgo skolu? Es dzīvoju Līgatnes novadā un Līgatne tiek dēvēta par laimīgo zemi, kas izprovocēja manī vīziju, ka Latvijā varētu būt viena mākslu skola, ap ko būvēt visu izglītības procesu un to varētu dēvēt par Laimīgo - Laimīgā Mākslu skola. Bērni, viņu ģimenes ir laimīgas, ka ir šāda skola, kurā bērni ar lielu prieku apgūst dažādas mākslas un 21. gs prasmes. Un beidzot skolu ir vienkārši laimīgi par to, kas viņi ir, un ko viņi prot.
Kāpēc vajadzīga laime? Pasaulē arvien vairāk izplatās ideja, ka mums ir jāvirzās nevis uz lielāku IKP, bet lielāku Laimes Indeksu. Šobrīd Jaunzēlande savā budžetā atvēl lielus līdzekļus, lai kļūtu par laimīgāko valsti pasaulē. Šobrīd tā pēc Laimes Indeksa atrodas augstā 8. vietā. Es redzu, ka Laimes skolu ir iespējams izveidot, bet ir jāsakrīt vairākiem faktoriem - ir jābūt cilvēkresursiem, kas vēlas, ko tādu būvēt (vairāk domājot skolotājus un ģimenes), finanšu resursiem, kas to grib un var atbalstīt (pašvaldība, valsts, uzņēmēji, ģimenes), atbalsts projektam no dažādiem uzraugiem (daudz mums viņu), lai nenoraktu ideju jau saknē. Darbojoties izglītības lauciņā, jāatzīst, ka tomēr joprojām esam tendēti lūkoties, kāpēc to nevar darīt un, ka mācību procesam primāri ir jāatbilst normatīviem aktiem. Uz papīra ir uzrakstīta pagātne, bet mācības ir radošs process un mēs vēlamies celt nākotni un tā ir izrietoša no turienes. Visi papīri, visas kārtības ir jāvelk klāt pie notikumiem, nevis notikumi jāveido ap "papīriem". Tāpēc mēs esam izglītībā tur kur esam, jo neļaujam evolūcijai notikt dabīgā veidā. Visu laiku cenšamies to fiksēt, ielikt rāmjos un noturēt to tur pēc iespējas ilgāk. Tāpēc ir vajdzīgas reformas un citas paātrinošas darbības, jo esam aizkavējušies pagātnē un attīstībā.
Un ko jūs domājat par LAIMĪGĀS skolas ideju? Varbūt vēlaties tādu skolu sev tuvumā pie mājām?