IZM kā traucēklis evolūcijai
Neskatoties uz 21. gs definētām prasmēm, kas būtu jāapgūst skolās (sadarbība, komunikācija, radošums, emocionālā, garīgā inteliģence), kas būtībā iezīmē fundamentālas pārmaiņas formā un saturā, joprojām izglītības vidē tiek runāts par unificēšanu, standartiem, lai visi iegūtu vienu un to pašu, neatkarīgi no pašu izglītojamo vēlmēm un vajadzībām. Kur ir dabas daudzveidība, mūsu unikālā individualitāte? Vai ir iespējams attīstīt sevi vienveidīgā vidē? Pie esošās sistēmas nav iespējami augsti standarti ikvienam, ir iespējami vidēji standarti visiem, kas kopumā grauj mūsu ekonomiku, kultūru un mūs pašus.
Arvien biežāk nākas atzīt, ka saprotam aizvien mazāk šajā pasaulē un atzīstam, ka bērni arī var būt mūsu skolotāji, kuros vērts ir ieklausīties. Kāpēc, lai neņemtu vērā to, kādu skolu viņi grib sev. Ierēdniecībai un tās ietekmei ir strauji jāsamazinās izglītības sektorā, lai spētu radīt 21. gs skolas. Jau rakstīju par Laimīgās skolas radīšanu un to, ka Jaunzēlande atrodas 8.vietā pasaulē labsajūtas indeksā (raksts pieejams šeit. Lielā mērā tas varētu būt saistīts ar viņu izglītības reformu 20. gs 80. gadu beigās, kad viņi likvidēja Izglītības ministriju un visus izglītības attīstības jautājumus atdeva atpakaļ sabiedrībai, ko vada vietējās padomes. Divās speciāli veidotās skolās Kraistčērčā (Christhchurch) skolēni par klasi izmanto visu pilsētu. Katram skolēnam ir individuāls mācību plāns, kas izstrādāts sadarbībā ar viņa vecākiem un mācībspēkiem. Katra plāna pamatā ir skolēna aizraušanās, talanti, intereses, redzējums un motivācija. Jaunzēlandes nacionālās mācību programmas vadlīnijas iezīmē vīziju, kas paredz sagatavot jaunus cilvēkus, kas visu mūžu būtu pārliecināti un dedzīgi mācībās, lai sasniegtu izcilību, kreativitāti un dažādību (informācija no grāmatas “Mācību apvērsums”, 33 lpp, grāmatu var lejupielādēt šeit - https://macibuapversums.files.wordpress.com/2009/08/ac-book2.pdf ).
Manā redzējumā IZM (Izglītības un zinātnes ministrija) sāk kļūt par traucēkli attīstībai, evolūcijai. Caur Skola2030 ir mēģinājums pietuvoties tai strāvai, kas valda pasaulē, taču neredzu, ka izpildījums tam būs sekmīgs. Strādājot skolās un esot izglītības vidē, redzu, ka skolotāji kopumā nav pozitīvi noskaņoti šai reformai, nav atvērti pārmaiņām, kas šīs reformas kontekstā ir fundamentālas. Tas noteikti korelē arī ar vidējo skolotāja vecumu, kas Latvijā ir ļoti augsts. Un redzam, ka gan skolotāju prestižs, gan atalgojums nesekmēs jaunu, progresīvu skolotāju strauju pieplūdumu skolām.
2017., 2018. gadā medijos bija manāmas aktivitātes no IZM puses, lai pārņemtu savā paspārnē visas vidusskolas Latvijā (šis vairāk bija plāns nevis uzlabot kvalitāti skolās, bet likvidēt vidusskolas). Uzskatu, ka IZM nav spējīga atbilstoši 21. gs pārvaldīt savas izglītības iestādes. Centralizācija, hierarija, formālās lomas ir 20. gs pieeja, 21. gs pieprasa decentralizāciju, sadarbību, lineāru pārvaldību, audzēkni centrā u.t.t.. Izglītība ir jāatdod atpakaļ sabiedrībai, ģimenēm. Šo virzību varētu sākt ar to, ka par izglītību tieši lemj pašvaldības vai nozares (profesionālā izglītība), kur tās daudz efektīgāk un mūsdienīgāk pārvaldīs un attīstīs savas izglītības iestādes. IZM paliek rekomendējošās funkcija.