Labākā skola bērniem ir iespējama ekosistēmās
Bērnam būt savu vecāku egregorā ir ļoti svarīgi. tā ir viņa drošība, tā ir viņa mācīšanās, augšana, attīstīšanās. Bērni ir izvēlējušies konkrētus vecākus, lai caur to vidi, caur to pieeju, caur to attieksmi un vērtībām kļūtu par tiem, kas viņi ir. Neviena skola, neviens skolotājs nevar tik labi palīdzēt šajā jautājumā, kā vecāki. Šī saspēle, izspēle starp bērniem un vecākiem nes rezultātus visiem. Katrs viens otram ir skolotājs, arī vecākiem paša bērni ir labākie skolotāji. Šeit ir WIN=WIN pozīcija. Bērni iegūst no vecākiem, saņemot atbalstu savai misijai uz zemes un vecāki mācās no bērniem, jo arī viņi ir atnākuši ar savu pūra lādi, kurā dalīties.
Lai gan vidēji mums šķiet, ka esam piedzīvojuši progresu un izaugsmi, bet to varētu attiecināt tikai attiecībā uz PRĀTA pasauli. Prāta pasaulē bērns bija jānošķir no vecākiem un to piedzīvoja lielākā daļa no maniem vienaudžiem. Pirms 40, 50 gadiem piedzimšanas brīdī bērns tika nošķirts no mātes, radot traumu gan bērnam, gan mātei. Tālāk bērns sekmīgi tika nošķirts arī nākamajos soļos - sekoja silīte, bērnudārzs, skola. Lieliski tika attīstīta prāta puse, bet arvien vairāk mūsdienu zinātne runā par to, ka tā nav tā mūsu spējīgākā puse. Atstājot novārtā otru, būtiskāko pusi, mēs pazaudējām sevi, savu spēju sajust un saprast šo pasauli. Mēs aizmirsām radīt, rotaļāties, priecāties.
Šis ir lielisks brīdis, lai mēs visi apdomātos par to vai neatgriezt atpakaļ šos procesus tur, kur tiem būtu jābūt - ģimenē. Piedzimšanas procesu, kas kādreiz bija mājās esošs - mājdzemdības. Mācīšanās procesu, kas kādreiz bija mājās esošs - mājmācība. Veselības uzturēšanas un atveseļošanās procesu, kas kādreiz bija mājās esošs. Te ir jautājums par dizainu - kādu ietvaru izveidot, lai vislabākā mērā notiktu šī apmaiņa, šī mācīšanās vienam no otra, došana otram? Kādu sociālekonomisko modeli uzbūvēt, lai tas viss darbotos un mēs pēc iespējas vairāk varētu būt kopā viens ar otru? Risinājums varētu būt ģimeņu ekociematu izveide, kas balstītos noteiktās vērtībās, kur mēs viens otru atbalstītu izaugsmē, audzināšanā, ēdināšanā, ciemata uzkopšanā, attīstībā, gara, dvēseles un miesas stiprināšanā. To kopā darīt būs daudz vieglāk, nekā katram par sevi. Ja mēs varēsim vienoties, kooperēties, atbalstīt, tad mums nevajadzēs iet arī uz rutinēto darbu un pelnīt naudu, lai varētu bērnus pabarot un izskolot. Par labākiem viņi nevar kļūt skolā. Vispār šis vārds “labākais” neder, tas ir iederīgs tikai prāta pasaulē, iederīgs matriksā, kurā šobrīd lielākā daļa esam. Ekosistēmās jautājums ir tikai viens - vai tu esi Tu, vai tu esi atbilstošs savam autentiskajam ES un šī tiekšanās uz to ir pats būtiskākais, kas tiek atbalstīts gan no paša, gan ģimenes, gan cilts.