Rāmis IZGLĪTĪBĀ
Ja plāns ir svarīgāks par notiekošo, klātesošajiem skolēniem, tad mēs atrodamies smagās struktūrās, varētu teikt cietumos, kura smagumā mirst mūsu radošums, kas ir svarīgākais, kas jāsaglabā 21. gadsimtā, savādāk drīz visi būsim bez darba. Tehnoloģijas pārņems IQ darbus, ko mēs joprojām trenējam skolās. Mums vajag plastiskāku telpu un laiku, lai šī fundamentālā paradigmas maiņa varētu notikt.
Viena no iespējām būtu mācību procesu vairāk būvēt ap mākslām. Ja pieejama ir daba, tad dabai būtu jāienāk skolas procesos vai, precīzāk, mācību procesam būtu jādodas dabā. No ģeometrijas uz sakrālo ģeometriju. No fizikas uz kvantu fiziku.
Arī lomas, kuras ikdienā sev uzliekam vai, kuras mums uzliek citi, kļūst lielākas un svarīgākas par šo brīdi, kurā vairs nav iespējams radošums un improvizācija. Loma arī ir smaga struktūra, kurā mēs tiekam iesprostosti un nespējam reaģēt, dzīvot, mācīties ārpus tās. Lomas, arhetipi ir izmantojami brīža kontekstā, bet ne pastāvīgi.
Skolā mums būtu jāattīsta abas puses sevī - vīrišķā un sievišķā, aktivitāte un pasivitāte, vadīšana un sekošana, mentālā dimensija un sirds dimensija, galu galā gudrība un muļķība.