Kultūrizglītības reformas butaforija
Šodien piedalījos sabiedriskā apspriešanā par kultūrizglītības reformu Cēsīs, kur sapratu, ka tā ir formāla un notiek ķeksīša pēc. Kāpēc šāds viedoklis? Kam būtu jābūt skolas centrā? Skolām un pedagogiem vai bērniem un vecākiem? Darba grupā, kas lemj par reformu nav izglītojamo un vecāku pārstāvju. Arī sabiedriskās apspriešanas laiki ir ielikti, lai viņi būtu komfortabli sistēmā strādājošiem nevis lietotājiem. Dizaina domāšanas principi nosaka, ka, lai mēs iegūtu kvalitatīvu pakalpojumu vai produktu, mums ir jārunā ar potenciāliem lietotājiem. Arī apspriešanā diskusiju tēmas bija noteiktas, kur nebija iespēja paust viedokli vecākiem. Kā tad paliek ar būtiskām diskusijām? Tas viss parāda, ka pieeja šai apspriešanai nav mūsdienīga un reformas kultūrizglītībā kārtējo reizi nebūs. Šādi mēģinājumi kaut ko mainīt notiek vidēji ik pa 10 gadiem. Tas mani ir mudinājis uzrakstīt rakstu par to, kur mēs patiesībā esam, kas notiek sistēmas iekšienē (esmu strādājis kultūrizglītībā vairāk par 20 gadiem, arī vadījis šāda veida skolu), uz kurieni virzās pasaule un kā tam būtu jāietekmē mākslu izglītības apguvi.
Kultūrizglītības reforma, kas šobrīd tiek izdiskutēta, tāda skaitās tikai no birokrātiska skatu punkta, faktiski, tā ir spēle excel lauciņā. Notiek tāda kā piefrizēšana, bet par būtību netiek runāts. Sistēma ir novecojusi, bet neviens nav gatavs ķerties klāt būtiskām reformām sistēmai, kam būtu jāevolucionē dabīgā veidā. Šobrīd mēs esam iekrampējušies, lai saglabātu valsts finansējumu mākslu izglītībai, kur centrā vairs nav bērns. Tāpēc sistēmā esošie kā aktieri tēlo, ka viss ir brīnišķīgi, nekas nevar būt labāk. Šāda ieciklēšanās parasti noved pie bojāejas valstis, impērijas, sistēmas, kas dzelžaini turas pie vakardienas. Problēmu atlikšana tikai veicinās to, ka ātrāk šīs beigas var iestāties. Arī politiski neviens nav gatavs riskēt, jo tie ministri, kas ir gatavi, tos noēd nozare. Tā tas bija gan ar R.Ķīli, gan I.Dālderi. Tāpēc šo jautājumu joprojām baidās kustināt, jo uzreiz pacelsies karogi par to, ka iznīcina labāko sistēmu pasaulē. Bet mums ir apskaužama platforma, bet ne vairs sistēma. Sistēma joprojām ir gandrīz tāda kā pirms 50 gadiem, taču pasaule ir mainījusies. Mainījušies ir bērni un šobrīd mēs gribam pietaisīt bērnus zem sistēmas. Tas vairs nav humāni, tas vairs nav godīgi un gudri.
Par šo problēmu iekšienē runā jau desmitgadēm, bet publiski problēmas tiek noklusētas un paslaucītas zem paklājiņa. Šobrīd tuvumā nav mākslu skolas, kurā es varētu laist mācīties savus bērnus. Ar to apziņas līmeni, kas ir mūsu ģimenē, ar tiem uzstādījumiem, kas parādās globāli attiecībā pret ekosistēmu, izglītību. Daudzveidība Pasaules ekonomikas forumā Davosā tika izvirzīta, kā viens no 5 izaicinājumiem, kas globāli jāievieš un jāievēro ikvienā nozarē. Ir vajadzīgs daudz elastīgāks rāmis, lai šī daudzveidība spētu attīstīties. Jau 2008. gadā viesojos Somijā, kur guvu pieredzi vairākās kultūrizglītības iestādēs, redzot, cik lieliski tas tika ievērots jau 15 gadus atpakaļ. Ritenis nav jāizgudro. Viņš atrodas mūsu priekšā.
Vēl viens izaicinājums ir teorētiskie priekšmeti, kas ir nemīlētākie nozarē jau desmitgadēm. Valodas mācības metodika mainās visā pasaulē, tikai diezin kāpēc uz mūzikas valodas apmācību tas neattiecas. Princips ir sekojošs, ikviena valoda jāmācās kā mātes valoda. Sākumā daudz jāklausās, tad jāsāk atdarināt, tad sākam jau improvizēt un tikai tad noskaidrojam kas ir kas. Mūzikas valodas apguvē tas notiek pretējā virzienā, kur improvizācija vispār netiek ietverta. Vai tad vēlamies būt tikai izpildītāji, lasītāji no lapas, skaitītāji no galvas nevis radītāji?
Lielā mērā šo platformu joprojām liela daļa izvēlas maksas pēc, jo bez valsts un pašvaldību atbalsta mākslu izglītība daudzām ģimenēm būtu neiespējama. Man ir labi saprotams ieguvums, ko sniedz šī izglītība. To es uzskatu kā daudz vērtīgāku attiecībā pret vispārējo izglītību, jo bez IQ, tā attīsta arī EQ (emocionālā inteliģence) un SQ (garīgā inteliģence) dimensijas. Uzskatu, ka uz kultūrizglītības platformas ir jābūvē cita matrice, kur galvenais uzstādījums būtu PIEEJAMĪBA. Un no plašas līdzdalības veidotos arī izcilības, kas būtu tikai maza saujiņa salīdzinot ar iesaistīto masu. Šobrīd ir tā, ka sistēma ir uzbūvēta uz tiem 5%, kas aiziet tālāk. Pārējie šajā sistēmā mocās un zināmā vērā iegūst imunitāti pret turpmāku muzicēšanu. Izcilība tiek mēģināta sasniegt ar konkurenci, kas ir pagātnes paradigma, taču mēs skaidri redzam, ka jau šobrīd un nākotnē šī paradigma būs sadarbība.
Lielākā daļa cilvēku, ierēdņu, politiķu pieņem, ka trajektorija, kurā mēs virzāmies ir lineāra. Neesmu dzirdējis diskusijas par nākotnes situāciju mākslās vai kultūrizglītībā. Šķiet, ka pēc gadiem 20, 30 viss būs tāpat kā šobrīd, bet es redzu citu pasauli, citas vērtības, citas profesijas, kas tad pastāvēs. Jau šobrīd ir zināms, ka 90% profesiju vairs nepastāvēs, būs jaunu, bet nez kāpēc sistēmā strādājošo tā neuzskata. Egoistiski domā par sevi, savu nodarbinātību, lielāku finansējumu.
Iepriekšējo simtgadi varētu raksturot, kā patērēšanas gadsimtu, kas mūs ir novedis pie visas zemes resursu izsmelšanas un šobrīd atrodamies ekoloģiskās katastrofas priekšā. Arī māksla lielā mērā ir bijis patērēšanas objekts. Skatoties, klausoties, esot ārpusē. Tas viss ir brīnišķīgi, sava emocionālā gamma tur ir. Bet redzu, ka kopumā mēs globāli virzāmies uz aktīvu klātbūtni ikvienā jomā, arī mākslās. Daudz lielāka vērtība būs nevis iet uz koncertiem, bet pašiem muzicēt, būt daļai no muzikāla notikuma ģimenē, kopienā. Būt mākslas radīšanas procesā, mākslu terapijas epicentrā neatkarīgi no manas profesionālās varēšanas. Šī būs vērtība, kas ietekmēs nākotni, bet šis aspekts šobrīd nav modelēts, netiek apskatīts. Šis ir brīdis, kurā mainās veids kā darbojamies. Jau zinātniskā līmenī tiek pierādīts, ka mums jābeidz mācīties no pagātnes, bet jāsāk mācīties no nākotnes (U teorija).