ManaTaka - EKOLOĢIJAS un VESELUMA stāsti

Mums jādzīvo ir no sevis, nevis uz citiem

Fri, 19 Jan 2024 21:56:00 +0000

Dzīvojam laikos, kuros mums iegalvo, ka jādzīvo priekš citiem, ka vienīgā realitāte ir ārējā pasaulē. Šāda manipulācija ir iespējama, jo daudziem vairs nav saiknes ar sevi, savu dvēseli, mūžību. Sekojot parametriem, kārtībām, šabloniem, noteikumiem, priekšrakstiem, nevis sev un savai balsij, mēs attālinamies no sevis - realitātes. Tā dzīvojot, dzīvības sulai izsīkstot, ar laiku kļūstam truli, neradoši, robusti.

Koncentrācija uz ārējo pasauli un citiem kopumā ir absurda, jo vienīgā realitāte esmu es katrā konkrētā brīdī. Ja skolās būtu ieviesta Garīgās inteliģences pieeja, tad visiem būtu skaidrs, ka jāsāk ar sevi. Mācīties uzņemties atbildību par sevi ir jāapgūst, tam šobrīd vajag vairākas desmitgades. Garīgās inteliģences nodarbības pamats būtu sevis izpēte. Jau Sokrāts norādīja, ka jāsāk ar sevis izzināšanu. Vēršoties sevī, mēs piedzīvojam, ka vienīgais reālais punkts šajā pasaulē esmu es, katrs, kā es. Tā ir vienīgā realitāte, ko nevajag pierādīt. Es esmu un šī sajūta ir mūžīga, tā neiet bojā, atšķirībā no ķermeņa un prāta, taču skolās dzīve notiek tā, it kā būtu tikai ķermenis un prāts, arī sirds inteliģence no skolas sacenšanās arēnas ir sen jau kā izskausta.

Mūsu pieredze ķermenī ir unikāla, neatkārtojama, neiedomājama. Taču pieķeršanās tikai personai, personībai, ķermenim, ārējai izpausmei, neļauj piedzīvot krāšņu, autentisku dzīvi. Katram mums ir savas vilkmes, sava būtība un sūtība, kas jāiemieso dzīves ceļā. Skolām būtu jābūt tām, kas var mainīt sabiedrības vektoru no nāves uz dzīvības pusi. Bailes no nāves ir reliģija, kas jau gandrīz ir sagrauzusi pasauli. Ja skolās tiktu apgūtas sirds un gara inteliģences, tad mums pazustu bailes un atgrieztos saite ar pasauli, visumu, jo mēs atkal būtu savienoti ar sevi. Dzīve uz zemes kļūtu mierīga, krāšņa un bagāta.

Mana dvēsele vēlas piedzīvot tādas skolas izveidi, kuras pamats ir garīgā inteliģence.

Dzīves pavediens

Sun, 07 Jan 2024 20:47:00 +0000

Kā mēs vēlētos to noķert, aptverot, kur atrodamies, kas esam un kāda ir kopējā bilde. Dzīvi es salīdzinātu ar puzzles spēli, sākumā tev ir tik daudz detaļu, bet maz sajēgas, kas ir kas un kāda ir kopējā bilde. Tā pa gabaliņam sāk veidoties priekšstats par to, kas ir kas. Kad bilde top skaidrāka, tad parādās katras detaļas vieta un jēga, arī katrs nākamais puzles gabaliņš liekas jēgpilnāks.

Arī mūsu dzīves ceļā kādu laiku nav skaidra apkārtesošo cilvēku loma mūsu dzīvē, nav saprotami notikumi, kuros iekuļamies, nav apjausmas par vilkmēm, kuras sajūtam. Tā kā dzīves laikā uzbūvējam savas sienas un robežas, atrautību no pasaules, izjūtam milzīgas bailes par jebkurām pārmaiņām kāršu namiņa konstrukcijās. Šķiet, ka drošāk būs neko no tā visa nekustināt, jo uz ko tad es turpmāk balstīšos? Bet katru no mums dzīve vēlas piedzīvot pilnībā, tāpēc tā neatlaidīgi klauvē pie mūsu iluzoram durvīm. Vai esi gatavs tai atvērties?

Ja vajadzīgs atbalsts, skaidrojums, kāds instruments, esmu atvērts sarunai, sesijai vai ceļojumam.

Vardarbība kā norma

Wed, 06 Dec 2023 18:37:00 +0000

Daudz ņemšanās ap vardarbības konvenciju, bet vai esam aizdomājušies, ka vardarbība ir esošās sabiedrības norma. Jau ierašanās šajā pasaulē notiek caur vardarbību, protokoli ir virs bērna un mātes, piedzimšana slimnīcā, kā robotizēts konveijers. Nākamais robotu konveijers jeb vardarbības akts ir bērnudārzi un skolas. Tiek uzspiests visiem viens un tas pats, atšķiršanās no protokoliem, kārtībām un noteikumiem vardarbības sabiedrībā tiek izskausta. Cilvēki, kuri ir iesprostoti šajos krātiņos, ik pa laikam noraujas un kļūst vardarbīgi. Arī kari notiek tāpēc, ka caur tiem ir iespēja atbrīvoties no vardarbības un naida baciļa.

Bailes no soda nav tas, kas var šo visu apturēt. Neviena konvencija, nostāšanās par vai pret to neapturēs. Ir jāsāk no baltas lapas, ar cieņpilnu attieksmi pret būtni, kas ir ieradusies šajā pasaulē. Tālāk augot, atbalstot būtību un sūtību, ir iespējams pārraut šo vardarbības paradigmu.

Mēs katrs esam sēkla

Mon, 21 Aug 2023 07:31:00 +0000

Mēs katrs esam sēkla, kas iedēstīta šajā zemē, matērijā. Katra auglīga sēkla sevī satur iespēju apaugļot un radīt tālāk. Radīt fiziski un garīgi, jo nepastāv matērija bez gara un otrādi. Mēs apsēklojam šo pasauli, katrs no mums, un ir svarīgi, kādā kvalitātē ir mūsu sēkla, cik atvērts ir mūsu prāts, sirds un griba, cik tīri mēs esam. Jo būsim tīrāki, jo sēkla būs auglīgāka.

Vislielākais brīnums, kur cilvēks ir klātesošs radīšanai, ir bērns, taču cilvēku reproduktivitāte samazinās. Pēdējo 3 gadu laikā ir piedzīvota sterializācijas mācībstunda, papildus tam tiek masīvi programmēts, radot filmas, veidojot sabiedrisko viedokli ar viltus mediju un ekspertu palīdzību par to, ka mākslīgi radīts bērns ir mūsu nākotne, ka sieviete un vīrietis, ģimene, kļūst kaut kas lieks.

Mēs jau piedzīvojam, ka lauksaimniecībā milzīgas teritorijas jau tiek sētas ar mākslīgām sēklām, kas nav spējīgas radīt tālāk. Tas nes neiedomājamu peļņu un kontroli tiem, kas šo shēmu ir ieviesuši. Tas nozīmē, ka jau šobrīd cilvēkus var sākt kontrolēt ar ēdienu vai badu. Ja šādas nedzīvas, mākslīgas sēklas tiks attiecinātas uz cilvēkiem, tad tā jau būs totāla verdzība pār cilvēku prātiem, sirdi un gribu. Mums ir jāsargā šī dzīvība, sēkla, lai mēs vēl spētu apsēklot šo zemi ar dzīviem cilvēkiem, kas spēs radīt dzīvību un brīvību arī turpmāk.

Paša svarīgums. Otrais stāsts par robežām

Sat, 05 Nov 2022 07:59:00 +0000

Caur skološanos, kur ir pareizās atbildes, ko jāiekaļ, ar laiku sākam uzskatīt, ka mēs zinām, kas ir svarīgs. Caur šo svarīguma prizmu, ar laiku mēs paši kļūstam svarīgi un kļustam par svarīguma sargiem un vergiem tam, ko esam uzzinājuši. Mēs sākam uzskatīt, ka uzzinātā detaļa ir visa patiesība. Mēs savelkam tai apkārt žogus, lai neviens mūsu patiesību neizmainītu, neapskādētu, lai tā turpinātu atrasties savā vietā un ļautu mums justies zinošiem un svarīgiem.

Mums ir vajadzīgi satricinājumi, meistari, kas spētu paraut vaļā slūžas patiesībai, kas nevar būt ierobežota. Mēs nevaram pārvaldīt patiesību, mēs nevaram to ierobežot vai nosargāt. Mēs varam to piedzīvot, ja esam tai atvērti, nebaidoties no tās, atzīstot, ka patiesībā par to neko nezini. Kad esmu tukšs, tad esmu atbrīvojis vietu patiesībai, kas plūdīs caur mani.

No bailēm uz prieku

Tue, 25 Oct 2022 05:51:00 +0000

Garīguma pamatā ir nevis bailes, bet prieks. Gana daudzus gadsimtus esam baidīti ar sodiem, vainu, kaunu, dusmām, naidu. Caur to mēs nepiedzīvosim paplašinājumu, tikai bailīgi salieksimies un norobežosimies. Bailes ir balstītas prātā, bailēm ir prāta dimensija no pagātnes uz nākotni. Tās ir lineāras, garīgums ir visi iespējamie virzieni un punkti.

Cenšanās dzīvot pēc noteikumiem, atrunātiem soļiem, ko jāsper, nenes prieku, tur nav dzīvības, tur nav brīvības. Prieks rodās no nezināmā, negaidītā, noslēpumainā, no brīvības un atvērtības. Tas ir dzīvošanas pamatstāvoklis, tas ir patiess garīgums.

Vai baidies no kritiena?

Wed, 12 Oct 2022 20:28:00 +0000

Izvairīšanās no sāpēm, ievainojumiem ir veids, kā cenšamies kādu brīdi dzīvot, noslēpjoties, norobežojoties no pasaules un apkārtējiem, kas varētu mūs ievainot. Šādā norobežotībā ādas un sienu biezums palielinās, aizvien vairāk nošķirot mūs no realitātes un dzīves. Izvairoties no ievainojumiem, ko varētu mums nodarīt citi, mēs vienlaicīgi izvairāmies arī no mīlestības, ar ko varam būt apveltīti no citiem. Bez kritieniem un sāpēm nav izaugsmes, nobriešanas un gudrības, arī līdzjūtības un mīlestības. Sāpes un kritieni ir daļa no ceļa, nav iespējams tikai doties no kalna lejā vai kāpt kalnā. Pasaule ir pilnīga savā dažādībā, savā pretmetībā. Tikai pieredzot bēdas, mēs iepazīstam prieku un otrādi. Nebūtu bēdas, nespētu mēs būt arī priecīgi. Atslēga atvērtībai visam ir paļāvība. Paļāvība tam, ka nevari piedzīvot to, kas nav jāpiedzīvo un nepiedzīvot to, kas ir. Vai baidies no kritiena?

Kas ir meditācija?

Mon, 19 Sep 2022 09:04:00 +0000

Šī prakse ienāk visu mūsu dzīvēs. Tā ienāks arī skolās. Mēs aptveram, ka esot saspringtiem, stresainiem, ierobežotiem, nespējam piedzīvot vai sasniegt to, ko vēlamies un meklējam veidus, kā atslābināties, atvērties. Viena no praksēm tam ir meditācija. Tad, kad nonākam pie nodoma meditēt, prātā parādās jautājums, kā to darīt. Vai prāts var atbildēt uz to, kā ir būt neprātā? Vai tas spēj ko pateikt par teritoriju, kas ir ārpus prāta? Mēs varam lasīt un uzklausīt citu pieredzes, prakses, bet vai prāts spēj šos vārdus maz izprast, ja sajūtas tiem atrodas ārpus prāta? Ja ar vārdiem varētu nodot apgaismību, tad jau visi mēs būtu kļuvuši apgaismoti. Līdzīgi ir ar meditāciju.

Meditācija ir teritorija, kurai nav robežu, tā ir kā mīlestības okeāns, kurā pazūd robežas starp pieņemto koncepciju kas esmu es un pasauli. Pazūd robežas, ir plaša, klusa telpa, kurā nav neviens, bet tā ir pilna ar enerģiju un mīlestību. Dzīves cīņa notiek tikai katra šaurajā telpā, ko radījis prāts, piedzīvojot atrautību no avota, okeāna. Šeit viss šķiet pa īstam, jo augstās sienas, kas saceltas ap sevi, neļauj pieredzēt un piedzīvot to, kas pastāv patiesībā. Patiesība ir arī katrā no mums, dzīves ceļš uz meditāciju ļauj aizvien vairāk to piedzīvot un aptvert. Tad, kad kaut uz mirkli izdodas pieskarties plašumam, sajust ko ārpus savām sienām, tad uguns ir aizdegta un meditācija ir sākusies.

Katrs pats savs dzīves ierobežotājs vai radītājs

Thu, 25 Aug 2022 08:17:00 +0000

Visu laiku cilvēku prātiem pamet ēsmas, lai tie būtu novirzīti no sava centra, lai būtu izvilināti ārā perifērijā paust emocijas vai viedokli un būtu gatavi par šo pozīciju karot un krist. Šobrīd šī ēsma ir piemineklis, pirms tam karš ar šautenēm vai vakcīnām. Tā visu laiku tiekam novirzīti nost no mums pašiem, no šī brīža, ko varam piedzīvot. Tā vietā daudzi cilvēki izvēlas dzīvot baiļu valstībā, barot tur mītošās ēnas, visu laiku uz kaut ko reaģēt. Tā cilvēki kļūst par upuriem, kas ir izmesti ārpus dzīves mirkļa. Tā mēs pazaudējam, izšķiežam vērtīgo dzīves substanci ar ko varētu radīt tādu pasauli, kādā mēs vēlētos dzīvot, kurā pazustu prāta radītie mākoņi un ēnas. Mainītos dzīves realitāte, mainītos cilvēki un pasaule. Paplašinātos apziņa, radot iespēju kļūt par katra mirkļa Radītāju.

Cilvēki, kas paši sevi apēdīs

Fri, 12 Aug 2022 05:38:00 +0000

Jau dzirdam pirmās zombējošās ziņas, ka kanibālisms ir pieņemams. Caur medijiem jau gadsimtu tiek potēts patērēšanas bacilis, uz to turās visa mūsdienu ekonomika. Varētu jau tā dzīvot, tik kur ņemt tik daudz resursu, jo apetīte šobrīd ir lielāka nekā zemes resursi spēj atjaunoties. Tā dzīvojot, var pienākt brīdis, ka paliks pāri tas, pēc kā cilvēka prāts tik ļoti ilgojās - nauda. Nauda būs tik daudz kā nekad iepriekš un varēs beidzot ar viņu aizrīties.

Šis patērēšanas modelis ir sevi nokalpojis, tik pietrūkst drosmes tajā atzīties, jo jāmainās tad ir visam - cilvēkiem, pārvaldībai, sistēmām, attiecībām, vērtībām. Visiem piemīt pašsaglabāšanās instinkti, gan cilvēkiem, gan sistēmām un egregoriem, tāpēc gatavība mainīties tiek atlikta. Tiek izteikti drosmīgi priekšlikumi, ka jālikvidē ir patērētāji, cilvēki, nevis patērēšanas doktorīna un visa tās veicinošā sistēma. Patērētāju sabiedrība, tajā valdošā ideoloģija un izglītības sistēma var radīt tikai nākamos izsalkušos cilvēkus, lai radītu cilvēkus, kas spēj radīt nevis mazināt, ir jāveido sabiedrība, kas balstīta radošumā un radīšanā. Tas ir nākamais evolucionārais solis, ko piedzīvos tie, kas nebūs vēl “apēsti”.