Prāts, kā bērniņš
Mēs netiekam uz priekšu, jo prāts ir apvainojies. Kā mazs bērniņš. Tas notika kaut kad bērnībā. Izaugot, mēs kā pieaugušie, protams, ka viņu paslēpām, jo kā tad ar šādu skandālistu lai dodamies sabiedrībā. Mūs taču nesapratīs un nepieņems. Tā mēs dzīvojam savu dzīvi ar savām ēnām un uz priekšu netiekam, tās ir kā nolaists enkurs, kurš neļauj kuģim tālāk peldēt pasaulē. Darbs ar savu ēnu atpazīšanu, pieņemšanu un dziedināšanu varētu būt viens no svarīgākiem uzdevumiem daudziem no mums. Mūsu ēnās slēpjas milzīgs enerģijas potenciāls, kas prasās tikt atbrīvots un izpausts. Gan mēs, gan pasaule no šīs transformācijas būs milzīgi ieguvēji.
Ēnas tika radītas bērnībā, kad prāts vēl tikai spēra pirmos soļus, lai sasinhronizētos ar pasauli. Mūsu prāts kaut ko ne tā saprata, kaut ko ne tā iztulkoja un nesajutās labi, apvainojās, sadrūma u.tml. Visdrīzāk nebija arī neviens apkārt, kas mums notiekošo varēja izskaidrot, jo arī paši bija tādi apbižojušies.
Prātiņš prasās pēc samīļošanas, pēc pieņemšanas un mīlestības, ko mēs, kā pieaugušie varam viņam dot. Uzaicinam mūsu bērniņu (prātiņu) uz sarunu! Paņemam viņu klēpītī un aprunājamies. Kā mamma vai tētis. Klausamies uzmanīgi un mīloši. Uzklausam, samīļojam un atbrīvojam to, kas sastāvējies. Bērniņš kļūs priecīgs un laimīgs!