ManaTaka - DZĪVA CILVĒKA stāsti

Dzīvs ir tas, kam nav vārda

Fri, 01 Dec 2023 06:34:00 +0000

Esam radināti pie kaut kā pieturēties, pie vārdiem, koncepcijām, ideoloģijām, teorijām, normām, kārtībām un ticībām. Tam visam ir sava vieta un jēga, tas rada iluzoru drošību, tā ir iespēja ienirt matērijā un ar to izspēlēties. Ja esam apzināti, tad spējam pamanīt, ka visa vārdu un teikumu pasaule karājas gaisā. Tāpat kā zinātne, kur viens pierādījums balstās uz otru, bet sākuma balsta tam visam nav. Pierodot pie vārdiem un prāta, mūsu tiecība ir uz kļūšanu un iegūšanu vai nezaudēšanu. Mūsu dzīves fokuss pārvirzās uz nākotni, mēs reti piedzīvojam un baudām to, kas ir dzīvs. Koks ir dzīvs, vārds “koks” nav dzīvs, viņa kļūšana par vecu koku nav dzīva, koks nekļūst par kaut ko, viņš ir. Mēs katrs esam, esam dzīvi. Visa tiecība par kaut ko kļūt karājas gaisā, tas ir sapnis.

Mēs katrs alkstam savu cilti

Fri, 29 Sep 2023 19:49:00 +0000

Neviens personīgs sasniegums nevar remdēt alkas pēc tā, ko alkst mūsu sirds, būt savienotam Garā, piedzīvot visa radniecību un vienotību. Savējo ciltī nav svarīgi, kādā valodā tu runā, jo sirds valoda ir tikai viena. Savējo ciltī nav svarīgi, kāda ir tava tautība, jo ciltī visi ir no Gara. Savējo ciltī nav svarīgi, kāda ir tava alga vai īpašumu vērtība, jo pievienotā vērtība ciltij nav naudā. Savējo ciltī tu tiec pieņemts kāds esi, visā savā kailumā un svētumā.

Drosme būt tam, kas esi

Sun, 07 May 2023 18:46:00 +0000

Gribu pastāstīt par drosmi. Daudzi cilvēki saka, ka es un mana ģimene ir ļoti drosmīga, šķeļot ledu tilpnē, kas ir aizsalusi cilvēcībai. Šo ledu aizsargā ne tikai formālā vara, bet, kā redzējām mūsu gadījumā, arī mediju vara. Šo ledu sargāt ir iemācīti arī šīs zemes iedzīvotāji, ko plāndēmijas laikā varēja labi pamanīt. Genocīdu ieviesa paši cilvēki, prettiesiskos noteikumus ne tik daudz uzraudzīja apsargu un policistu lomu tēlotāji, cik paši cilvēki.

Drosmīgi mēs izskatāmies tikai uz fona, kas ir ļoti bailīgs. Mūsu pozīcija ir adekvāta, jo mēs aizstāvam savas intereses un vērtības, neatbalstām melus un iznīcību. Tā ir cilvēka cienīga pozīcija, ko ir aicināts ieņemt ikviens. Cilvēcība ietver daudzveidības veicināšanu, kas ir visas ekosistēmas pamats. Jo būsim autentiskāki, daudzveidīgāki, jo būsim veselīgāki gan katrs par sevi, gan sabiedrībā kopumā. Taču šobrīd piedzīvojam milzīgu spiedienu būt tam, kas neesi, piemēroties, izlikties, neizcelties, atbilst vidējam sabiedrības loceklim, it kā no tā būtu atkarīga katra dzīvība.

Cilvēkā ir trīs centri, kas ietekmē un vada dzīvi. Prāta, sirds un gribas centri. Kad prāts ir aizvērts, mums ir gatavs spriedums, neesam gatavi atvērt savas robežas un beigt norobežoties no citiem un pasaules. Kad sirds ir aizvērta, tad esam ciniski pret citiem, bet patiesībā pret sevi, jo esam sāpināti, ievainoti, tajā vainojam citus un pasauli. Kad griba ir aizvērta, tad ir milzīgas bailes par sevi un pasauli un nespējīgi pateikt JĀ sev un dzīvei.

Lai šī atvērtība iestātos, ir jāaptver sava aizvērtība, robežas, jāizprot, ka pasaule un cilvēki tajā ir vien mans spogulis un paplašinājums. Kāds būšu es, tāda būs pasaule.

Drosme un bailes ir tēma, kas šobrīd ir ļoti svarīga katram un sabiedrībai kopumā, tāpēc nākamais klātienes notikums, ko radīšu, būs tieši par šo. Aicinu pievienoties notikumam "Atvērts prāts, atvērta sirds, atvērta griba"'.

Vairāk par notikumu šeit

Dzīvs vai miris, būt vai nebūt?

Sun, 16 Oct 2022 22:39:00 +0000

Kas apliecina to, ka esmu dzīvs vai miris? Vai tas ir tikai ieraksts papīros, dzimšanas vai miršanas apliecībā? Dzīvs ir tikai katrs mirklis, kur esmu klātesošs, ne pagātnes atmiņas, ne nākotnes cerības un perspektīvas tādas nav. Vai esmu klātbūtnē dzīvei, kas dzīvi izdzīvojas caur mani? Vai esmu dzīvei atvērts vai tomēr sekoju normām, kārtībām un rīkojumiem, kas atkal ir fiksēti kādos tur papīros no mirušo pasaules? Un kā ir ar manām attiecībām, vai tās ir dzīvas, vai tajās ir dzīvības plūsma? Un kā ir ar mana talanta došanu, dāvināšanu pasaulei? Vai daru to, kas ir mans aicinājums, vai sekoju savai sirdsbalsij? Un kā ir ar bērniem, vai ļauju viņiem piedzīvot dzīvu dzīvi vai tomēr atkal šabloni, nākotne un ierobežojumi? Cik dzīva var būt bērniem izglītība, kuras koncepts ir radīts pirms vairākiem gadsimtiem? Dzīvs ir tas, kas radies mirklī caur dzīves, dzīvības plūsmu. Cik dzīvs es patiesībā esmu? Cik atvērts dzīvei? Cik pieņemošs un paļāvīgs tam, kas vēlas caur mani izspēlēties? Kā tad ir patiesībā, vai esmu dzīvs vai miris?

Kam pieder vara?

Mon, 15 Aug 2022 07:40:00 +0000

Reizi četros gados šis jautājums saasinās un šķiet, ka nevienam īsti nav izdevies rast atbildi kādas juridikcijas ietvaros. Pirms 4 gadiem pat tika dibināta partija, lai noskaidrotu šo jautājumu Latvijā. Kā zināms, jautājums tika noņemts no dienaskārtības, jo juridikcijās un fikcijās šo jautājumu nedrīkst uzdot, tad viss kāršu namiņš sagāžas. Tad nu ar naudu, kompromātiem, iebiedēšanām šie jautājumi tiek noairēti.

Loģika jau šajā jautājumā ir vienkārša. Vara lemt pār sevi pieder katram cilvēkam. Lemt kā dzīvot, kā augt un attīstīties, kā pārvietoties, kā sadarboties un pārtikt. Cilvēki tā arī varētu dzīvot cepuri kuldami, taču vienmēr ir bijuši parazīti, kas ir vēlējušies vārtīties citu taukos, nosmelt saradīto krējumiņu. Tā savulaik ir izveidotas impērijas, reliģiski veidojumi, beigās arī valstis. Lai viss izskatītos leģitīms, tika radīti likumi, normas un kārtības un, protams, vēlēšanas, kurā tev ar maldu un viltību lemšana par sevi pārgāja kādam grupējumam. Tad nu šie kā mācēja, tā šeptējās. Sarakstīja papīrus par likumiem, noteica kārtību par nododamo krējumu, noteica kā augt, kā izskatīties, kā uzvesties.

Tad nu ik pa 4 gadiem cilvēkiem tiek izteikts piedāvājums pagarināt pilnvaru par atteikšanos no savas varas. Katru reizi ar savu saukli un karogu, katru reizi spekulējot, ka tas ir kritiski svarīgi. Tiek piedāvāts turpināt krāpt un laupīt, pazemot un iznīcināt. Vai atdosi savu varu kādam, kas turpmāk noteiks tev kā dzīvot?

Valsts kā krāpnieciska organizācija

Sun, 31 Jul 2022 20:05:00 +0000

Arvien vairāk cilvēku sāk uzdot jautājumus par to, kas patiesībā ir valsts. Kas tas ir par nodibinājumu, kurā viss ir apgriezies kājām gaisā, kur kalpi ir kļuvuši par kungiem? Vai kalpiem ir dots deliģējums, vara apspiest un iznīcināt varas deliģētājus? Vai tai ir atļauts ierobežot varas deliģētāju pamattiesības? Vai tai ir atļauts pakļaut bioķīmiskiem eksperimentiem šīs organizācijas cilvēkus? Vai tai ir atļauts atņemt darbus, iztikas līdzekļus cilvēkiem, kam ir savādāks viedoklis par globāli noteikto? Jautājumu daudz, bet atbildes briest.

Pēc būtības, valsts ir organizācija ar noteiktiem mērķiem un uzdevumiem, noteikumiem tos sasniegt. Tie, kas ir saskārušies ar jebkādas organizācijas (SIA, biedrības u.c.) dibināšanu, saprot, ka dibināšanā kopā sanāk ieinteresētie cilvēki, kas sastāda statūtus, konstitūciju, satversmi, koplīgumu vai nolikumu, kuros apraksta mērķus, organizatorisko struktūru, pārvaldību, vadītāju atskaitīšanās kārtību. Sanākušie ievēl vadību, kas regulāri atskaitās par padarīto organizācijas biedriem un tiem ir tiesības atsaukt, iecelt, mainīt un visādā ziņā pārvaldīt visu, kas ietilpst organizācijas robežās. Šādai pašai kārtībai būtu jābūt arī tādai organizācijai kā valsts, taču nekas no tā, kas notiek ikvienā organizācijā, nenotiek valsts pārvaldē. Valsts dibināšanā nav piedalījies cilvēku kopums, cilvēki nesastādija organizācijas noteikumus, viņiem nekad nebija iespēja šos noteikumus apspriest un apstiprināt. Nekas no organizācijas pārvaldības principiem netiek realizēti valsts pārvaldībā.

Jebkuras organizācijas statūti attiecās tikai uz organizācijas biedriem, nav iedomājams, ka Rimi iekšējie noteikumi varētu attiekties uz Citadeles darbiniekiem. Taču valstīs kā organizācijās tas netiek ievērots un cilvēkiem ar varu liek pakļauties citas juridikcijas noteikumiem. No jebkuras organizācijas cilvēks var izstāties, taču valstis māna savus pilsoņus, ka šādas tiesības tiem nav dotas, tās atskaita no nodibinājuma tikai tad, kad esi iestājies citā nodibinājumā. Šādā krāpniecība tiek piekopta visās valstīs, lai neļautu cilvēkiem pamest šīs firmas, fikcijas, aplokus.

Valstī kā organizācijā cilvēki iekļūst pateicoties nezinošiem vecākiem, kas piedzimstot pakļaujas šīs vietas diktatūrai un piereģistrē cilvēku kā personu. No šī brīža cilvēks skaitās organizācijas biedrs uz ko attiecās organizācijas noteikumi un pienākumi. Parasti organizācijās var iestāties biedri, kas ir rīcībspējīgi un saprot notiekošo, taču valstīs šādas izvēles nav dotas. Lielākā daļa cilvēku nesaprot atšķirību starp terminiem “persona” un “cilvēks”, lielākai daļai tie liekas sinonīmi, taču atšķirība ir milzīga. Personas gadījumā, tu iegūsti lomu, kur tev tiek noteiktas robežas, pienākumi, iezīmētas dzīves ceļa kontūras. Cilvēka gadījumā tev ir brīvība izvēlēties kādā pasaulē vēlies dzīvot, kādu dzīves ceļu iet, tavs orientieris ir Kosmiskie likumi un sirdsapziņa. Persona ir fikcija, izdomājums, kas dabā nepastāv, tāpēc lielākoties pilsoņu dzīve notiek kā izdomājums, teātris. Pasaule ir izslāpusi pēc patiesas dzīves, patiesa piedzīvojuma, kurā cilvēks ir pametis iedomu pasauli un sāk dzīvot patiesu un pilnasinīgu dzīvi, kurā ir apzinājies sevi par cilvēku (human), kas ir saistīts gan ar materiālo (Zeme, ķermenis kā tās daļa) pusi, gan garīgo (Dievs, Gars, Dvēsele). Kad kādi 20-30 % cilvēki būs to aptvēruši un apzinājušies, tad mainīsies pasaule kurā dzīvojam. Pāriesim no izdzīvošanas režīma personas statusā uz dzīvošanu kā Zemes cilvēki, kam nav vajadzīgi vairs kungi, robežas, kari un organizācijas.

Atbrīve

Sat, 11 Jun 2022 08:01:00 +0000

Tiek uzskatīts, ka brīvība ir jāizcīna un tad, kad tā ir izcīnīta, tā jānosargā. Patiesībā tā ir mūsu būtība, jau klātesoša, nevis nākotnē mītoša. Mūsu nebrīve un atkarība ir vien prātā radītas koncepcijas, programmas, kam esam noticējuši un ļāvuši tām nostiprināties mūsu dzīves ceļā. Atbrīve no tām patiesībā ir vienkārša, nekas nav jāatgūst vai jāizcīna, vajadzīgs vien nedaudz drosmes, lai noticētu, ka tu jau esi brīvs un turpmāk rīkoties saskaņā ar to.

Kad tu esi brīvs, neviens vairs nevar tevi kur ierīmēt vai ierāmēt, tev ko noteikt vai pavēlēt. Tu esi jau kā vējš, kuru vairs nepiesiet un kuram vairs nenorādīt virzienu. Kad to apzināsies Latvijā mītošie cilvēki, tad būs brīva Latvija, kad to apzināsies cilvēki pasaulē, tad kļūs brīva pasaule.

Persona var uzrunāt un ietekmēt tikai citu personu

Mon, 21 Mar 2022 08:50:00 +0000

Visa pasaule ir kļuvusi par tirgus laukumu, kur nemitīgi tiek dibinātas jaunas fiziskas un juridiskas personas, firmas. Arī valstis ir bijušas spiestas kļūt par firmām, lai varētu šajā tirgus laukumā tirogties. Katras valsts juridikcija ir tas juridiskais ietvars, kurā ir atrunāti spēles noteikumi, uz ko tie attiecas un kāda var būt šajā juridikcijā iesaistīto mijiedarbība. Valsts, kā juridiskā fikcija, dabā nepastāvoša, ir radījusi visas pārējās fikcijas dažādu juridisku un fizisku personu lomās. Visi cilvēki pret savu gribi ir ievilkti šajā juridikcijā uzspiežot tiem personas, pilsoņa, patērētāja, iedzīvotāja un citas juridiskas fikcijas, maskas. Visiem cilvēkiem, kas vēlas veikt saimniecisko darbību, pret savu gribu ir jākļūst par juridiskām fikcijām. Visas šīs fikcijas nav dabā sastopamas, tikai papīru un nu jau arī virtuālajā pasaulē.

Visa valsts likumdošana ir tikai par personām. Ikviena persona (ierēdnis, amatpersona, uzņēmējs) var vērsties tikai pret personu, to nosaka likuma ietvars. Pēc likumdošanas visas juridiskās personas un to atvasinājumi var darīt to, kas ir atļauts likumdošanā un fiziskās personas to, kas nav aizliegts. Uz to arī bāzējās viss šis juridiskais kalambūrs. Ja šī atrašanās šajās fikcijās būtu labprātīga, no brīvas gribas noslēgta, ja visi ievērotu likumdošanu, tad dzīve būtu mierīgāka un brīvāka. Taču mēs redzam un piedzīvojam, ka šie likumi agresīvi tiek uzspiesti cilvēkiem pret paša gribu. Mēs piedzīvojam, ka lielākai daļai šo ierēdņu un amatpersonu nav izpratnes par to, kas ir juridiska fikcija un, kas ir dzīva substance.

Mans piedzīvojums Valsts policijas iecirknī to apstiprina, ka ierindas policisti, tie, kam jāievēro un jāveicina likumu ievērošana, paši tos nezin un rupji pārkāpj. Ikvienai personai, kas vēršas pie kādas dzīvas substances, sākumā ir jānoskaidro vai šī substance ir ietilpstoša juridikcijā, ko pārstāv persona, vai ir noslēgta vienošanās starp pusēm. Tikai tas ir pamats sarunas vai jebkuras aktivitātes turpināšanai. Ja cilvēks neatzīst sevi par konkrētas juridikcijas personu, tad jebkurai fiziskai vai juridiskai personai vairs nav tiesību ko cilvēkam uzspiest, piedāvāt. Ja cilvēks atsakās būt personas lomā, tad vienīgais veids, kā personai turpināt sarunu, ir kļūt par cilvēku. Kad sarunājās divi cilvēki, tad neviens no viņiem nav augstākstāvošāks, neviens nevienam nevar ko uzspiest. Tad pamats jebkāda piedāvājuma izpildei ir tikai savstarpēja vienošanās. Nav vienošanās, nav likuma. Nevienam cilvēkam nav jāievēro neviens likums, ja par to nav noslēgta savstarpēja vienošanās.

Kā tu vari svinēt brīvību, ja pats neesi brīvs?

Thu, 18 Nov 2021 09:12:00 +0000

Šodien skaitās Latvijas dzimšanas diena. Vai tu viņu svini? Vai tu svini arī savu brīvību, vai tu esi brīvs? Visaugstākais visā šajā juridiskajā kalambūrā esi tu, cilvēks. Brīvs no visām ideoloģijām, reliģijām, tautībām. Brīva iemiesojusies dvēsele. Tālāk tu vienojies ar citiem saviem cilts brāļiem un māsām kā dzīvosiet uz zemes. Ja vienošanās skar lielu daļu, tad veidojās ideoloģijas, ticības, teritoriju piederības. Tas notiek tikai pēc tam, kad ir cilvēks. Tikai pēc tam dzimst valstis un reliģijas.

Kā mēs varam svinēt savu radīto bērnu jubilejas, ja paši neesam vēl piedzimuši? Kā mēs varam svinēt valsts brīvības atgūšanu, ja paši neesam brīvi? Kā mēs varam svinēt brīvību, ja esam vergi, vergi savām atkarībām un pieķeršanām? Jau divus gadus esam ierauti slēptā karā un lielākā daļa cilvēku to neapzinās. Ja cilvēki juridiski ir augstāki par visām valstīm, kā mēs atļaujamies pārdot savus ķermeņus un dvēseles? Kā mēs atļaujamies samierināties ar to, ka tiek atņemta viena ārējā brīvība pēc otras? Kā mēs samierināmies, ka tiek atņemti darbi un iztikas līdzekļi? Kā mēs samierināmies, ka mūsu bērni tiek traumēti un novakcinēti? Kā mēs samierināmies, ka cilvēcīgi ārstniecības pakalpojumi vairs nav pieejami? Kā mēs samierināmies, ka mūsu resursi un tēvu zeme mums tiek atņemta?

Nav ļaunuma bez labuma. Notiekošais briedina brīvības sēklu tevī. Tikai līdz brīdim tu esi gatavs samierināties ar savu brīvības laterģisko miegu. Tikai līdz brīdim tu esi gatavs samierināties ar ierobežojumiem savai izaugsmei. Pienāk brīdis, kad tu apzinies, ka brīvība ir tava dabiskā substance un vajadzība, tāpat kā gaiss un ūdens. Tu apzinies, ka brīvība ir daļa no tevis, ko neviens tev nevar atņemt. Tu piedzimsti brīvs un tu aizej brīvs, bez piekrautiem vagoniem un krustiem, kuri jānes. Kad cilvēkos piedzims šī brīvības sajūta, ka esi mūžīgs un nenokaujams, tad tevī pazudīs bailes par savu laicīgo apģērbu. Tad tavās acīs un sirdī iedegsies uguns, kas neļaus vairs tēlot upuri, vergu un atkarīgo. Tad neviens vairs nevarēs ierobežot un stāvēt pretim tavai brīvībai, kas būs dzimusi tevī. Šī iekšējā brīvība materializēsies arī ārējā pasaulē. Visa vergturība, egosistēma sabruks. Mēs atkal būsim brīvi cilvēki, kas nav sapinušies ideoloģijās, reliģijās un tautībās. Mēs būsim brīva cilvēce, kas varēs vienoties par mieru uz zemes, par brīvību ceļā, par pārticību uz zemes visai ekosistēmai.

Cilvēkam nekas nav jāpierāda

Mon, 08 Nov 2021 11:14:00 +0000

Šobrīd visā pasaulē strauji palielinās cilvēku kustība, kas grib iziet no vergturības, atsakoties no personas statusa, pilsonības, verga koda, jo ir aptvēruši, ka tā ir vienvirziena spēle, kurā pienākumi tev ir ka mudž, bet tiesības nekādas, tikai reizi četros gados uzkāpt kārtējam grābeklim. Liela daļa no šo cilvēku aktivitātēm ir saistītas ar juridisko dokumentu studēšanu, lai varētu pareizi iziet no sistēmas, lai varētu sistēmas darboņiem pierādīt, ka esi cilvēks. Pierādīt, ka 2 x 2 = 4.

Es eju citu ceļu. Sajūta, ka esi Cilvēks ir apziņas jautājums un apziņa var būt tik plaša, cik tava sirds. Bezgalīga. Cilvēkam nekas nevienam nav jāpierāda, jo uz zemes neviens nav augstāks par cilvēku. Vēlmē kādam kaut ko pierādīt nozīmē, ka tevī vēl nav galēja pārliecība un kādu vēl uzskati par augstākstāvošu. Uz tevi neattiecas neviens likums, jo tev nav noslēgts līgums. Nav līguma, nav likuma. Tikai brīvprātīgi, bez maldus un krāpšanās panākta vienošanas ir tavs goda jautājums to pildīt.

Cilvēks apzinās mūžību sevī, viņš apzinās savu ceļu un sevi ceļā. Lai kas notiktu, viss ir pieredze. Tu nevari nepieredzēt to, kas jāpieredz un otrādi. Paļaušanās mūžībai un ceļam, kas jāpieredz, atbrīvo tevi no prāta žņaugiem, prāta, kas nemīl paļauties un baidās. Neviens tevi šajā ceļā vairs nevar ierobežot, pazemot vai pazemināt. Tu esi CILVĒKS.