Mans dzīves pavediens
17. marts, 2021 pl. 13:44,
Nav komentāru
Mēs bijām pārāk prātīgi, lai paklausītu savai sirdsbalsij atdoties tam, kas tevi aicina. Prāts tev noformulēja mērķus, centās par tevi parūpēties, lai tev nebūtu jāpiedzīvo tas, no kā tu baidies. Šobrīd esam apjukuši, jo tuvojas tas, no kā baidāmies. Vai man būs naudas par ko izdzīvot? Vai būšu paēdis? Vai varēšu nodrošināt ģimeni? Vai man būs jumts virs galvas? Vai nāvējoši nesaslimšu? Katrs cilvēks un cilvēce kopumā ir pretnostatīta savām bailēm. Mēs baidāmies, jo mums šķiet, ka zaudējam dzīves pavedienu. Mēs raudam par tiem mērķiem un iecerēm, kurus nesasniegsim.
Šādi apjukumi ir svētība, tajos tev rodās iespēja satikties ar savu dvēseli un garu. Tas ir iespējams pārsvarā pie lieliem satricinājumiem vai zaudējumiem, kad tev aizraujas elpa un tu iepeldi citā dimensijā, kas vislaik gan ir bijusi klātesoša, taču lielajā dzīves skrējienā nepamanīta. Šāda satikšanās tavu dzīvi maina neatgriezeniski. Tev nav vairs atpakaļceļa kaut ko restaurēt vai turpināt vilkt savu dzīvi no pagātnes uz nākotnes. Savas mūžīgās sākotnes apzināšanās tevi aizved nekurienē un nelaikā, kur sākas jauns tavs dzīves pavediens.