Notērējam gandrīz pusi no dzīves dzenoties pēc īpašām vietām, lietām cilvēkiem un stāvokļiem. Meklējam mīļotos, kas būtu īpaši, meklējam īpašās vietas, kur apmesties, mēģinām sasniegt stāvokļus, kuros justos īpaši. Kad sākam nobriest un mūs vairs neapmierina līdzšinējie pasaules standarti un izskaidrojumi, sākam meklēt īpašos skolotājus un īpašās reliģijas. Vienā brīdī mēs atskārstam, ka noteikti, jābūt īpašam ceļam, kas mūs aizvedīs uz to īpašo stāvokli, kurā sajutīsim svētlaimi un tad mēs paši kļūsim īpaši. Liela daļa no cilvēkiem pavada šajos meklējumos visu savu dzīvi un beigās pamet šo pasauli un ķermeni vīlušies, jo neatrada meklēto ārējā pasaulē. Iespējams, ka dzīves noslēgumā atskārta, ka virziens nav bijis pareizais, bet laiks jau savu bija nositis.
- Vai dzīvē ir kas īpašs, neatkārtojams?
- Jā, visu laiku ir pieejams šis īpašais, bet viņš pazūd, ja mēs sākam to meklēt, meklēt nākotnē vai pagātnē, laicīgajā vai garīgajā pasaulē, ārpusē vai iekšpusē.
- Labi, es viņu nemeklēšu, bet kā man to sastapt?
- Tu viņu nevari sastapt, tas var sastapt tevi, tas gaida brīdi, kad varēs atklāties.
- Neko nesaprotu vai vari pateikt skaidrāk?
- Es jau visu pateicu. Ir tikai šis brīdis un kad tu būsi viņam klātesošs, apzināti būsi tikai ar viņu, tad tevi pārņems īpaša sajūta, kurā tu vairs nebūsi atdalīts no citiem un pasaules. Tu vairs nezināsi, kur ir tavas, kur pasaules robežas. Tu vairs nezināsi, kas ir pagātne, kas nākotne, tu vairs nezināsi, kas ir laicīgs, kas garīgs, kas ir ārpuse un, kas iekšpuse. Tu nezināsi, kas tu esi, bet tu skaidri apzināsies, ka tu esi.
Nav tā, ka mēs esam tikai dzīvi. Mēs esam arī miruši, atrauti ķermenim. Katra mūsu ieelpa un izelpa par to liecina. Ieelpa ir dzīvība, radīšana, izelpa miršana, novecošana. Mēs katru brīdi atrodamies starp šīm dimensijām, mēs pieredzam savu atdzimšanu un bojāeju. Ja tu esi dzīvs, tad tava nāve vienmēr ir klātesoša, savukārt, ja neesi inkarnējies, tad viemēr ir iespēja kur dzimt. Šis ir mūžīgs jautājums, kas liek mums aizdomāties.
- Tu vienlaicīgi atrodies abās pusēs. Tev atliek to tikai novērot. Matērija bez gara nevar pastāvēt un šis process ir abpusējs, arī garam ir vajadzīga matērija, lai izpaustos, radītu.
- Vai tas nozīmē, ka nomirstot saglabājas ķermenis, matērija?
- Tu sastāvi no ļoti daudziem ķermeņiem, ar savām acīm tu spēj saskatīt tikai savu fizisko ķermeni, bet tev piemīt arī smalkāki ķermeņi. Lai pastāvētu kā individualitāte šajā dieva matriksā, tev ir vajadzīgs kāds ķermenis, bet tam mirstot tu ar laiku nomet daļu no saviem smalkākiem ķermeņiem - ēterisko, astrālo un mentālo.
- Bet kāpēc es to ikdienā nepieredzu?
- Jo tu esi neapzināts. Tavs prāts piedalās lielajā dzīves skrējienā no pagātnes uz nākotni. Tu vari pieredzēt to, ja pārstāj pasauli sadalīt, ja vari apklust un vairs neelpot.
- Vispār pārstāt elpot?
- Kaut uz brīdi, starp ieelpu un izelpu ir punkts, kurā tu kļūsti par novērotāju šai dzīvības un nāves dejai.
- Vai mēs varam šajā spēlē nepiedalīties?
- Jā, tu vari tikai novērot savu dzīvi, nāvi vai pēcnāvi. Novērot neiesaistoties un neiejaucoties. Kad tu esi šajā stāvoklī, tad atkāpjas gan dzīve, gan nāve, robežas vairs nav tik izteiktas, arī tavas personīgās robežas kļūst izplūdušākas, tu uz brīdi pat apjūc vai tu gadījumā neesi visa pasaule.
0
